Tā viena ģimene

1. Dzīve sabrūk

    Es gāju mājās no skolas. Dzīve garlaicīga un pelēcīga, kā parasti. Nevar taču izbaudīt dzīvi, ja ir tāda vieta, kā skola. 11. klase nav joka lieta. Man jau ir 16 un mana uzvedība un uzskati ir apjomīgi. Kā jau parasti, vismaz 1 reizi dienā tieku aizsūtīta pie direktora. Mana mamma vienmēr ir ļoti dusmīga, kad viņai piezvana direktors. Es arī būtu dusmīga, ja man viņš piezvanītu...        Nē.. Vispār man vairāk būtu bail, bet nu ideja tādi pati. 

   Es nonācu pie savas mājas un skatījos uz to. Negribēju iet iekšā, jo mamma uzbļautu. Bet... kaut kas nebija, kā parasti. Tā sajūta mani nepameta... Pēc kāda laika es izdomāju ielīst pa logu, jo gribēju tikt uz jāšanas treniņu. Es ātri paķēru savu somu un skrēju. Kad es piezemējos zālē, dzirdēju, kā mana mamma ieskrien istabā un izmisīgi sauca, lai es nāku atpakaļ. Es neklausījos. Es zināju, ka viņa man piespiedīs palikt mājās un atkal stāstīs savu garo lekciju par izrunāšanos. Kad nonācu pie staļļiem, aizmirsu visas raizes un izbaudīju atlikušo dienas daļu. Es negribēju iet mājās. Jūs taču zināt tās vecāku lekcijas. Vienmēr par garu un viņi visu dzīvi uztver tik nopietni, ka nevar izturēt. Pēc kāda laika es sapratu, ka jādodas mājās savādāk sods būs vēl lielāks, lekcija vēl garāka un mamma vēl dusmīgāka. Es tomēr esmu labs bērns un nebojāšu savas mammas nervus it īpaši tāpēc, ka mamma visu dzīvi smagi strādā, lai man būtu labāka dzīve. Protams, es lielāko daļu mammas naudas iztērēju jāšanas sportā, bet...

   Es klusām atvēru mājas durvis un novilku apavus. Vispār es pati sevi pārsteidzu ar to, cik klusi es varu novilkt apavus un atvērt durvis, bet tas bija velti, jo mamma mani gaidīja tieši pie durvīm. Es būtu gaidījusi pie loga, bet nu viņa mani pieķēra. Jocīgākais bija tas, ka koridorā stāvēja mammas lielais koferis. 

   - KUR TU BIJI!? TU ZINI, KĀ ES UZTRAUCOS?? ES TEV TEICU, LAI TU PALIEC MĀJĀS!- mamma kliedza.

   Es nesapratu kāpēc viņa ir tik saspringta, tāpēc vienkārši atbildēju:

   - Es biju jāšanas treniņā. Mammu, man vienmēr jāšanas treniņš ir otrdienās. Kā tu aizmirsi?-

   -Ārprāts, es kaut kā piemirsu. Bet tev bija jābūt mājās!!! Mums jāizvācas šodien!-

   - Paga, paga... KOOOOOOO!!!???-

Man palika slikti no šiem vārdiem. Kāpēc mēs pārvācamies!!?? Kur mēs iesim??? Kas notiks!!?? Vai es iešu tajā pašā skolā? Kā ar manu jāšanas klubu!?? Tur ir mans noīrētais zirgs ar kuru es strādāju jau 2 gadus. Un vissvarīgākais jautājums... Kāpēc!!?? Mana galva griezās. Un tad mamma pateica kaut ko tādu, ko es nekad savā mūžā negaidīju.

   -Lūsij, es zinu, ka tās ir lielas pārmaiņas, bet mēs pārvāksimies uz Zviedriju. Man jau dažus mēnešus nav veicies ar darba sameklēšanu, bet tad pavērās lieliska iespēja ar ļoti, un es domāju ļoti labu algu. Bet... tā ir Zviedrijā. Es zinu, ka man vajadzēja tev to pateikt un aprunāties ar tevi, bet es to nevarēju atteikt. Tā bija vienīgā iespēja. Vai tu tiešām gribi, lai tiesa man tevi atņem?-

   KOOOOOOOO!!!??? ZVIEDRIJA!??? MĒS DZĪVOJAM SPĀNIJĀ!!! TAS IR TIK TĀLU!!!! KO ES DARĪŠU!?? KAS NOTIEK???? KĀPĒC MANA MAMMA MAN TO NEPATEICA???? Un tomēr vienīgais ko es varēju pateikt ir:

  -Labi...-

   Es uzskrēju uz savu istabu un ielecu savā gultā. Es gribēju kliegt, protestēt. Darīt kaut ko, lai tā nebūtu taisnība, bet es neko nevarēju izmainīt. Mammas pēdējie vārdi man džinkstēja ausīs. Viņa man varēja pateikt, ka mums ir problēmas ar naudu, ka viņa nevar atrast darbu un, ka tiesa mani atņems, ja viņa neatradīs darbu. Es biju šokā un 20 minūtes nogulēju gultā iegrimusi savās domās, bet tad sāku negribīgi pakoties. Tā ir patiesība un es neko nevaru mainīt. Turklāt, man tas jādara. Ja ne sevis, tad mammas dēļ. Es sakārtoju savas mantas un aizmigu. Es nebiju ēdusi, bet pat negribēju iet lejā.

   Nākamajā dienā mamma mani pamodināja 6:00 no rīta un teica, lai es paņemu svarīgāko, un mēs devāmies uz lidostu. Mēs daudz nerunājām, bet es viņu apskāvu. Viņa to dara dēļ manis. Mammas ģimene ir Spānijā, tikai sadusmojusies uz mammu. Viņai ir smagi. Es to zinu. Tāpēc es klusēju un iekšēji raudāju. Es taču nevaru izrādīt bēdas, kaut vai zinu, ka mamma saprot, kad esmu bēdīga. Bet tomēr, tā ir Zviedrija. Nevar būt tik slikti vai ne?