Tā viena ģimene

5. Kā manu dzīvi sabojā āzis

   Es sēdēju staļļos un baroju zirgus līdz man kāds stipri iedunkāja pa plecu. Es pagriezos un ieraudzīju, ka tas ir tas bagātais āzis.

   -Ko tu te dari!!??- es vaicāju.

   -Es tev to varētu prasīt, jo šī ir mana māja. Tu te vienkārši atnāci un ievācies, kā tāda žurka no nekurienes izlīdusi.-

   -Jā, tik smieklīgi. Tu vari smīnēt un kacināt mani cik gribi, bet es esmu mierīga- es saspiedu burkānu un tas saplīsa uz pusēm. Un tas āzis tā noraustījās, ka es sāku smīnēt. -Kas ir? Tev bail palika? Vairs neesi tik drosmīgs, kā ar saviem drauģeļiem klasē. Un es prasīju ko tu dari stallī nevis savā mājā tu tukšpauri-

   Viņš uz mani tā dīvaini paskatījās un pateica vienkāršu -Labi.- un aizgāja prom. Jocīgi. Neko no tāda nevar saprast. Es ar Kroksi izgāju pastaigā un mēs nokļuvām pie skaista ezera savrupmājas teritorijā. Žēl, ka nav vasara un nevar aiziet peldēt. Es apgūlos zālē un Kroksis man apgūlās blakus. Es skatījos uz sauli, kas slīdēja arvien zemāk un zemāk. Man patīk būt brīvai prom no trokšņiem un drāmas. Tāpēc vasara ir mans mīļākais gadalaiks. Nav skola, ir silts, saulains. Nekad nav slikti laikapstākļi un var izbaudīt brīvību un sauli. Ai, kā es gribu uz Spāniju. Te es pārvērtīšos par sniegavīru. 

   Pēc kāda laika es iemigu, bet mani pamodināja Krokša uztrauktais zviedziens un skaņas no krūma. Es piecēlos, paķēru puķi un sāku to vicināt pa gaisu kliegdama -Es zinu karatē un gāju boksā. Es tevi nositīšu viens un divi-. Pēkšņi no krūma izlīda zēns ar gaišiem matiem un teica:

   -Ko tu izdarīsi ar puķi?-

   Viņš sāka smieties un es smējos viņam līdzi. Viņš pastāstīja, ka viņš iet manā klasē un arī ka viņš ir dārznieka dēls. Viņu sauca Nils. Nils teica, ka viņš šodien klasē nesmējās par mani un, ka viņam ļoti patika mana runa.

   -Es šajā privātskolā esmu uz stipendijas. Ja es kaut ko pateikšu skolotājiem vai bagātajiem bērniem, mani izmetīs.-

   -Vai tad tevi tur neielika misters Ādams?-

   -Nē. Es nezinu kāpēc viņš tajā skolā ielika tevi, bet mani viņš neielika. Varbūt misters Ādams tevi ielika, jo tava mamma viņam palūdza, jo mani vecāki netaisījās to darīt.-

   Es ar Nilu parunājām un kļuvām par draugiem. Mums abiem kopīgākā lieta bija naids pret bagāto āzi, kuram es beidzot uzzināju vārdu. Lūkass. Nepiestāv viņam. Viņu vajadzētu saukt par sātanu vai kaut ko tādu. Bet nu... mēs ar Nilu sarunājām nākamajā dienā uz skolu iet kopā. Nils vispār bija pārsteigts, ka Kavalierim jeb Kroksim patīk kāds cilvēks. Nils arī rūpējas par vienu no zirgiem un viņš mēģināja palīdzēt Kavalierim Kroksim, bet viņam nesanāca. Jocīgi. Viņš taču ir tāds, kā suns. 

   Nākamajā dienā ceļā uz skolu pie manis un Nila piebrauca sporta mašīna. Kad mašīnā esošā persona atvēra logu, mēs redzējām, ka tas ir Lūkass.

    -Ai, ko tik es redzu. Dārza putniņš un Spānijas žurka kopā iet uz skolu. Cik mīļi.-

    -Piever muti krupi tāds. Gribi vēl vienu asiņainu degunu un melnu aci. Pat saulesbrilles neaizklāj tavu zilumu-

    Lūkass aši aizvēra logu un aizbrauca. Mēs ar Nilu smējāmies. Tad Nils man pajautāja:

   -Pagaidi... tu biji tā trakā meitene no ''mentālās slimnīcas'', kura piekāva Lūkasu?-

   -Jā-

   -Ārprāts, viņš ir tik vājš!!-

   -Tu labāk nesmejies. Es esmu stiprāka nekā izskatos-