Tā viena ģimene

6. Kaut kas mainījās

   Es gāju uz savu skolas skapīti. Beidzot zinu, kur atrodas kura klase pateicoties direktora mapei, ko pajautāju uzzīmēt un atsūtīt. Ai, otrā diena skolā. Es devos uz ķīmiju, kad man ceļā piestājās Lūkass.

   -Tu tagad esi kopā ar Nilu? Nopietni? Nevarēji sev atrast piemērotāku čali?-

   Es uz viņu skatījos ar visapjūkošāko un nokaitinātāko skatienu kādu varēju paveikt un teicu -Nav tava darīšana. Un kāds vispār ir man piemērots čalis?-

   -Nuuu... ne jau Nils. Viņš ir tāds mierīgs, bet tu esi traka. Tev vajadzētu tādu, kā... Denijs.-

   -Denijs? Denijs, kurš lec visiem virsū un spēlē futbolu Denijs?-

   -Jā.-

   -Smieklīgi. Vispār kāpēc es ar tevi vēl runāju? Atā, tukšpauri! Ceru, ka es tevi neredzēšu.-

   Es aizskrēju uz ķīmiju un apsēdos blakus Nilam pašā aizmugurē. Visi uz mani skatījās un kaut ko čukstēja. Lieliski. Visi gan jau, ka domā, ka es esmu nojūgusies. Kliedzu, kā tāds orangutāns. Stundā man uzdeva ļoti daudz jautājumus, jo esmu jauniņā, bet es visus atbildēju pareizi. Saņemat. Mana galva ir pilna ar zināšanām. Nav man tādas peļu smadzenes, kā dažam meitenēm manā klasē. Tikai krāso lūpas stundas laikā. Un, protams, viņām neko neprasa, jo ar savu naudu samaksājušas skolotājam. Pusdienu starpbrīdī es apsēdos stūrī. Nils aizgāja pie saviem debašu pulciņa draugiem. Pie manis sāka nākt kāda meitene, kas neiet mūsu klasē. Man likās, ka viņa grib draudzēties tāpēc uzsmaidīju viņai, bet viņa man pienāca klāt, iepļaukāja un sāka ķērkt:

   -KĀ TU UZDROŠINIES SIST MANAM LŪKASAM UN PĒC TAM MAN TE SMĪNĒT TIEŠI SEJĀ KO!??-

   Es mēģināju savākties, jo viņa izskatījās bagāta, bet es nevarēju. -TU ESI GALĪGI JUKUSI, JA TU MAN NĀC KLĀT UN PĻAUKĀ MANI!!!-

   Es tai cacai iesitu pa viņas kaitinoši perfekto degunu, ar kāju aizlidināju viņu ēdnīcas otrā malā, uzgāzu viņai virsū manas pusdienas un apsmērēju viņas seju ar lūpu krāsu, kas izkrita no viņas somiņas. Tad es nomierinājos, viņas drēbēs noslaucīju rokas un teicu:

   -Tu vari ņemt to ēzeli Lūkasu. Man vienalga.- tad es viņai ausī iečukstēju -Un pat nemēģini ar mani vēlreiz kauties, ja negribi nokļūt slimnīcā. Tici man.- 

   Visi bērni ēdnīcā bija pārsteigti. Lielākā daļa meiteņu bija nobijušās un kaut ko runāja. Puiši plaudēja un teica, ka tas tik bija kautiņš. Šiem cilvēkiem kaut kas nav kārtībā. Es paskatījos uz Lūkasu, kurš izskatījās apjucis. Ko viņš tā blenž? Nav taču pirmā reize, kad viņš redz, kā es kaujos. Tad es redzēju Nilu, kurš kratīja galvu un izgāja ārā no ēdnīcas. Es aizskrēju uz meiteņu tualeti un sāku raudāt. Vai es tiešām izdarīju kaut ko tik sliktu? Viņa taču bija pirmā, kura man uzbruka. Tagad es gan zinu, ka direktors ziņos par šo manai mammai. Es tualetē paliku visu skolas dienu. Es negribu būt šajā skolā. Es tiešām negribu. 

   Bija 17:00 un es beidzot izlīdu laukā no meiteņu tualetes. Es staigāju pa skolas klusajiem gaiteņiem un tad es ieraudzīju direktoru. Vai viņš mani gaidīja? Viņa darba laiks ir jau sen beidzies. Viņš pienāca un teica:

   -Es dzirdēju, kas notika ēdnīcā. Tas nav labi. Tava mamma ir šeit, lai tevi paņemtu.-

   -Vai jūs mani metat ārā no skolas?- es vaicāju.

   -Nē. Mēs tev dodam pēdējo iespēju. Un es ceru, ka tu to izmantosi un uzvedīsies labi. Lūdzu saņemies. Nepazaudē šo iespēju.-

   Direktors aizsoļoja prom un es visu apdomāju. tad es ieraudzīju mammu, kura raudādama skrēja man pretī. Es apņēmos nesadusmoties uz nevienu. Nu un, ka es kaut ko pateikšu. Tikai nevajag sākt kauties. Kaut kas direktora teiktajā izmainīja to, kā es uztveru situāciju. Es to pārspīlēju. Protams, ja man sit, es situ pretī, bet citādāk...