Tā viena ģimene

12. Mammas kāzas

   Ir pagājusi nedēļa. Es beidzot izvācos no koka namiņa meža vidū, jo šodien ir mammas kāzas. Protams, viņa mani izvēlējās, kā līgavas māsu un es viņu vedīšu pie altāra. Ironiski, ne? Es biju jau uzvilkusi līgavas māsas lavandas violeto kleitu. Es zinu, ka mamma šīs krāsas izvēlējās priekš manis. Es mīlu violeto krāsu. It īpaši gaiši violetu, kā lavandas vai neļķes. Man pakaļ atbrauca Nils, jo mamma viņam lika, bet mēs nerunājām. Es uz viņu neskatījos, bet kad vienu reizi paskatījos, viņš skatījās uz mani un izskatījās, ka grib kaut ko pateikt. Bet man ir vienalga. Es viņam tāpat neatbildētu. 

   Mēs nonācām atpakaļ savrupmājā. Ārprāts. Šeit ir pārāk daudz atmiņu un notikumu. Jumts, balkons, baseins, staļļi un pati māja par sevi. Man likās, ka es varēšu saņemties uz mammas kāzām, bet es nevaru. Es ātri aizskrēju uz tualeti, lai neviens neredz, kā es raudu. Un nē, tās nav priecīgas asaras. Bet nu ko lai dara? Jāsaņemas. Es nedaudz uzkrāsoju kosmētiku, lai neredz, ka es raudāju. Tad es uzgāju uz mammas istabu, lai palīdzētu viņai ar kleitu.

   -Mammu, tu izskaties tik labi!-

   -Ai, paldies, meitiņ!!-

   Es palīdzēju mammai ar kosmētiku un tad sākās mūzika. Viss. Šis ir tas moments, kurā mana dzīve pilnībā izmainīsies. Es vedu savu mammu pie altāra. Es mēģināju smaidīt, bet nevarēju. Visi uz mums skatījās. Precīzāk, uz mammu. Mēs bijām pilnīgi citādākas. Mamma smaidīja, es nē. Vienīgais cilvēks, kurš uz mani skatījās bija Lūkass. Viņš savu tēti pavadīja. Ai, nu man vienalga. Es mammu aizvedu līdz Ādamam un pat nostājos blakus Lūkasam un vēl citiem, kuri pavadīja Ādamu. Lūkass visu ceremoniju skatījās uz mani. Cik var? Kad mamma un Ādams pateica vārdus ''jā'', es zināju, ka nekas vairs nebūs, kā iepriekš. Pēc tam, kamēr visi dejoja, es ēdu visus ēdienus un dzēru tēju. Kāpēc ēdiens ballītēs garšo labāk? Tad, kad jāizbauda laiks ar cilvēkiem, ēdiens pēkšņi garšo labāk. Jocīgi. Es ēdu čipsus, bet tad pie manis pienāca Lūkass.

   -Lūsij, es tev gribu atvainoties...-

   -Par ko?- es prasīju ar pilnu muti.

   -Par to, ka es apvainojos un sāku runāt ar to cacu Izabellu...-

   -Ja godīgi, man par to ir vienalga.- es tā teicu, bet baigi to nedomāju. Tā Izabella ir briesmīga!  -Es tikai tā par tevi padomāju. Neviens nav pelnījis tādu cacīgu meiteni, kā viņa.-

   Pirms Lūkass kaut ko varēja pateikt, mani uz deju uzaicināja Ādams. Mēs nedaudz parunājām un viņš nav nemaz tik slikts. Viņš ir piemērots manai mammai. Tāpēc es oficiāli viņiem devu savu apstiprinājumu. Galvā protams. Es taču jau sen tam ''piekritu''. Pēc dejas ar Ādamu, mani uz deju uzaicināja Lūkass. 

   -Nu... tad ko tu saki? Tu man dosi iespēju...?-

   -Es nezinu. Es sevi nesaprotu. Un viss šis tāpat ir nedaudz jocīgi. Tev tā nešķiet?-

   -Vienīgais, ko es zinu ir tas, ka tu man patīc!- To pasakot Lūkass mani noskūpstīja!!! VISIEM PRIEKŠĀ!!!

   -AKDIEVS, KO TU DARI!!?? MĒS ESAM ĢIMENE!!!-

   -Neesam gan. Es tam nekad nepiekritu.-

   Lūkass jau gribēja turpināt iesākto, bet viņu prom aizvilka viņa tētis, Ādams.

   Ādama un Lūkasa saruna:

   -Dēls, ko tu dari!!?? Es saprotu, ka Lūsija ir skaista meitene, bet viņa tagad ir tava ģimene!-

  -Nē. Es tam nekad nepiekritu. Kā tu zini, varbūt es biju pirmais?-

   -Nemuļķojies. Tu par nevienu meiteni neesi nopietns.-

   -Varbūt šoreiz esmu? Mēs darīsim, ko gribēsim!-

   -Nē! Tu zini cik šis viss slikti izskatās manai reputācijai!? MŪSU!! Tāpēc savācies, saprati?-