Tā viena ģimene

10. Jaunais pusbrālis

   Es pamodos savā istabā, apjukusi. Tad es atcerējos vakardienas trako dienu un viss stress atnāca atpakaļ. KAS PIE VELNA NOTIKA!!?? MANA MAMMA IZDOMĀJA PRECĒTIES AR SAVU BAGĀTO BOSU UN MAN NEKO NEPASAKA!!?? TAD VĒL ES BUČOJOS AR LŪKASU!! AR ĀZI LŪKASU UN NEZINU KĀPĒC VIŅAM TEICU, KA VIŅŠ IR MĪĻŠ UN JAUKS, UN VĒL NEZ KO. UN TAGAD... VIŅŠ IR MANS PUSBRĀLIS!!!! Paga... vai brālis? Vai vispār nekas, jo mums nav ne vienāda mamma, ne tētis. Ai, es neko vairs nesaprotu. Bet nu... es netaisījos pamest savu istabu. Mana galva griezās no visiem jaunumiem un pārmaiņām. Man jau pietika ar jauno dzīvesvietu, bet kāpēc vajadzēja uztaisīt tik lielu nebeidzamu drāmu? Es par to pat negribu domāt. Es uzliku savu depresīvo Spotify playlisti un apgūlos gultā. Varbūt man iet uz staļļiem? Es taču nevaru pamest Kroksi... Nē, tur noteikti būs Nils. Lūkass arī var uzrasties. 

   Pēc dažām stundām pie manām durvīm klauvēja mamma. Viņa man atnesa tēju un maizītes. Ai, tēja. Kā es mīlu tēju. No tās es noteikti neatteikšos. Mamma apsēdās uz gultas malas un nedroši iesāka:

   -Lūsij, tu zini, ka es tevi mīlu. Es nedaru šo visu, lai tevi sāpinātu. Tu to saproti vai ne?-

   Pēc neilga klusuma es aizvainoti iesāku: -Mammu, tu man varēji pateikt jau no paša sākuma, ka tu meklē darbu, ka tev patīk Ādams. Pie joda, tev vajadzēja dot vismaz nelielu mājienu, lai par šo nebūtu tik liels šoks. Es atnāku mājās un BLADĀC tu precies!!! Vai tas ir normāli?? Kā tev patiktu, ja es atnāktu mājās un pateiktu, ka es precos. Un vai tāpēc Ādams mums deva otru iespēju, ko? Man likās, ka starp mums nekad nav noslēpumi, bet es kļūdījos...-

   Es savu galvu pabāzu zem segas. Es pat negribēju skatīties uz viņu. Mamma raudādama klusītēm izgāja ārā no manas istabas. Man mammas bija žēl, bet es netaisījos piekāpties. Es zinu, ka mani ir taisnība. Viņa nevar uz manis uzmest 100 pārsteigumus un domāt, ka man viss ir kārtībā. Es izdzēru savu tēju un izlēmu doties pastaigā. Protams, es netaisos iet pa galvenajām durvīm. Problēma tāda, es dzīvoju trešajā stāvā, bet nu nekas. Es uzvilku savas siltākās drēbes un pa logu izmetu savu pledu. Nēēē, mans mīļākais pleds iekrita tieši smiltīs. Bet nu nekas. Vismaz tas nesaplīsa. Es lēnām staigāju pa vecā jumta dakstiņiem. Kā es tikšu lejā? Tad es pēkšņi paslīdēju un nobijos. Es ļoti lēnām aizrāpoju uz vistuvāko drošo vietu un man paveicās, ka tas bija balkons. Es uzlecu uz balkona un izbrīnīti skatījos uz tā atvērtajām durvīm. Kurš vispār dzīvo šajā istabiņā? Vai viņi vēdina savu istabu? Es ielavījos nezināmajā istabā. Visa istaba bija pelēcīgi drūma. Cik garlaicīgi. Es skatījos uz basketbola grozu un uz plakātiem, līdz es pamanīju bildi ar misteru Ādamu un Lūkasu. Un tad man pieleca... ES ESMU LŪKASA ISTABĀ!!!! Es sāku panikot un mēģināju atrast izeju, bet bija par vēlu. No savas vannas istabas ārā iznāca Lūkass. Viņš bija šokēts mani redzēt viņa istabā, bet tad viņš sāka jocīgi smīnēt un teica:

   -Ai, es tev tik ļoti pietrūku, ka tu pie manis nāc cauri manam logam, kā tāds zirnekļcilvēks?-

   -Nē, tas nav tā, kā tas izskatās. Es... es tikai mēģināju tikt lejā.-

    Es aši pagriezos uz balkona pusi un sāku skriet. Lūkass kaut ko kliedza, bet es neklausījos. Es ātri izlecu no balkona un piezemējos uz tornīša zem balkona. Tad es sāku šļūkt pa to lejā līdz es nonācu līdz pirmā stāva logam. Lūkass uz mani skatījās no sava balkona. Es nevarēju saprast, ko viņš domā, jo viņš smaidīja, bet izskatījās satraucies. Es neko nedomājot ātri paķēru savu pledu un skrēju ārā no mājas teritorijas. Es aizgāju uz veikalu nopirkt čipsus, konfektes un vēl kaut ko garšīgu, un pēc tam atgriezos staļļos. Es nedaudz patrenēju Kroksi, bet tad no tāluma ieraudzīju Nilu, tāpēc aši uzskrēju staļļu bēniņos. Es sāku telefonā skatīties savu mīļāko filmu un mēģināju aizmirst par dzīvē notiekošo. Tad es dzirdēju soļus. ĀRPRĀTS, KĀDS NĀK AUGŠĀ PA KĀPNĒM!!!! Vai tā ir mamma, vai varbūt Nils? Tad es ieraudzīju Lūkasa galvu.

   -Ko tu te dari? Un kā tu mani atradi?- es neizpratnē vaicāju.

   -Klausies, es zinu staļļu apslēptās vietas. Kur tavuprāt es vedu visas meitenes?-

   -Ak jā. Pareizi. Nu tad tagad ej prom.-

   -Nē.-

   -Kāds tev vēl nē? Es šeit biju pirmā. Ej prom. Tišš!!-

   Tad nez no kurienes Lūkass mani noskūpstīja.

   -TU JUCIS VAI!!?? KO TU DARI??????-

   -Kā ko es daru. Mums patīk viens otrs. Kāpēc, lai es to nedarītu?-

    Es izbrīnīta uz viņu paskatījos un sāku bļaut: -FUUUIIIII, TU GALĪGI ESI JUCIS!!?? MĒS ESAM BRĀLIS UN MĀSA!!! TEV GALĪGI VISS SAGĀJIS NEVIETĀ!????-

   -Pirmkārt, mēs esam pusbrālis un pusmāsa. Otrkārt, mūs nesaista asinsradniecība, tā kā viss ir kārtībā. Ko tu esi tā uzvilkusies?-

   Es galīgi apjuku. Vai viņš tagad runā nopietni!!??

   -Nu un, tas ir jocīgi. Un tavām zināšanām, man tu nepatīc. Es nezinu ko es tajā dienā bubināju, bet es to nedomāju.- 

    Tad es nedomājot aizskrēju uz Nila māju. Viņa vecāki mani ieaicināja iekšā un mēs papļāpājām. Tad mājā ienāca Nils. Viņš izskatījās pārsteigts un es viņu pavilku malā un viņam visu izstāstīju. Viņš tomēr ir mans labākais draugs...