Tā viena ģimene

14. Un tā tas viss beidzās

   Es no rīta pamodos un gāju lejā. Es vakar vakarā visu biju apdomājusi. Man patiešām patīk Lūkass. Viņa smaids, joki, viņa jocīgi mīļā, bet aizslēgtā puse, un, protams, viņa sešpaka. Tas jau tā bonusam, bet nu jā. Es biju gatava cīnīties par mūsu mīlestību un neļaut mūsu vecākiem stāvēt tai ceļā, bet kad es nonācu lejā, mani gaidīja liels pārsteigums. Viss bija tukšs. Tad es iegāju virtuvē un nopūtos, jo redzēju, kā mamma cep pankūkas.

   -Mmmmmm, zemeņu ievārījums. Pati labākā lieta pasaulē.- Es jau gribēju ieminēties par to, cik viņi abi ir netaisnīgi, bet tad mājās atbrauca Ādams.

   -Dārgā, es pavadīju Lūkasu!!! Esmu atpakaļ!!! Kur tu esi!!??-

   Mamma izskatījās bāla un, kad Ādams ienāca virtuvē, viņš bija šokēts. Viņš uz mani skatījās un es viņam tieši pretī ar apjukušu skatienu. 

   -Kāpēc tev bija jāpavada Lūkass?- Es jautāju.

   -Nuuuuu... Man tev nekas nav jāskaidro!!!- Ādams noskūpstīja mammu uz vaiga un aizgāja.

   -Mammu, kas notiek?? Lūdzu paskaidro!!!-

   -Lūsij... kā lai to pasaka... Lūkass... Lūkass ir aizvests uz internātskolu...-

    -KOOOOOOOOOO!!!??? KĀPĒC!!!!!!!??????- Es neizpratnē skatījos uz mammu.

   -Jo... jo jūs nevarējāt savākties...-

   -TAS BIJA MISTERS ĀDAMS VAI NE??? TU TĀ NEKAD NEDARĪTU!!!!-

   -Lūsij, tas bija mūsu abu lēmums un punkts!- Mamma jau sāka palikt nikna.

   Es raudādama blenzu uz viņu un pajautāju pēdējo jautājumu: -Kur viņš ir?-

   -Viņš ir Krievijā.-

   Es to vairs nevarēju izturēt. Es uzskrēju uz savu istabu un visu dienu raudāju savā segā. Es vairs nevaru viņam pateikt piedod, un ka man žēl, ka es viņu izmetu no viņa mājas!! NOPIETNI!!! KOPŠ MANAS UN MAMMAS ATBRAUKŠANAS, MĒS VISU ZVIEDRIJU APGĀZĀM KĀJĀM GAISĀ!!! Es visu dienu neēdusi raudāju un mamma pat nemēģināja man nest ēdienu. Viņa zināja...

pēc 6 gadiem >>

  Sveiki! Man tagad ir 22 gadi un es vēl joprojām dzīvoju Zviedrijā!! Es studijās izmācījos par vetārstu, bet es neesmu oficiāla. Es tagad dzīvoju pilsētā Liksele. Tā ir maza lauku pilsēta Zviedrijā. Kā jau jūs varējāt uzminēt, man ir zirgu ferma un neliels namiņš. Kalnos, protams. Mani kaimiņi daudzreiz prasa apskatīt un izārstēt viņu lopus, kā govis, aitas un zirgus. Es to labprāt izdaru. Tā mēs maināmies ar pakalpojumiem. Piemēram, par izārstēšanu es daudzreiz saņemu daudz pienu vai dārzeņu. Man patīk mana tagadējā dzīve. Nekāda drāma. Viss ir mierīgi un perfekti. Tikai man prātā vēljoprojām ir Lūkasa seja. Kas ar viņu notika? Vai viņš turpinās dzīvot Krievijā? Nekad nevar zināt. Bet es par to necenšos domāt. Es labāk turpinu savu ierasto dzīves ritmu. Brīnumainā kārtā, Ādams mans ļāva uz šejieni atvest Kavalieri Kroksi. Nu es saprotu, ka viņš nebija pārāk draudzīgs pret viņu, bet viņš bija ļoti dārgs. Un jā, es Ādamu nekad nesaukšu par tēti. Un nekad viņu neuzskatīšu par tādu. Es no tās lielās mājas attālinājos pēc iespējas vairāk. 

   Es biju aizbraukusi uz tuvējo ciema veikalu, kad es dzirdēju kādu pazīstamu balsi.

   -Vai kāds ir redzējis šādu sievieti?? Viņa tagad izskatās nedaudz vecāka. Nē? Nu labi.-

   Man likās, ka es kaut ko izdomāju, bet tad redzēju cilvēkus, kuri sarunājās. Par cik tas onkulis nezināja to sievieti, varbūt es zināju, tāpēc piegāju pie nezināmā, bet it kā pazīstamā vīrieša un pabikstīju viņam plecu. Es jau biju gatava prasīt, lai viņš parāda bildi ar meiteni, bet kad viņš pagriezās, es uzreiz atpazinu šo cilvēku!!! LŪKASS!!!!! 

   -LŪKASS, TAS ESI TU!!??-

   -LŪSIJ!!!???-

Es viņu apskāvu un teicu: -ĀRPRĀTS, MAN IR TĀDS PRIEKS TEVI REDZĒT!! ES TĀ PRIECĀJOS, KA TEV VISS IR KĀRTĪBĀ!!!- Es sāku raudāt un ar savām asarām saslapināju viņa kreklu.

   -Nomierinies!!! Viss būs kārtībā!!!- Lūkass mani noskūpstīja, un es zināju, mūsu beigas būs laimīgas! 

    

BEIGAS