Tā viena ģimene

4. Jaunā skola

    Nākamajā rītā es pamodos ar manas mammas izmisīgajiem saucieniem -Lūsij! Lūsij, kur tu esi!? Lūdzu nāc ārā!!! Vis ir kārtībā!!-  es nenācu. Es nevarēju saņemties ieraudzīt mammas seju. Varbūt viss izvērtās labi, bet es nevarēju nākt laukā. Mana mugura sāpēja no gulēšanas uz koka grīdas. Ai, kāpēc siens ir tik ciets un neko nepalīdzēja. Nu neko es visu dienu snaikstījos pa staļļiem, trenējot Kavalieri Kroksi un slēpjoties no jebkādiem cilvēkiem. Un tā pagāja vēl viena diena. 

   Ir pagājušas dažas dienas. Es piecēlos agri un skrēju uz māju. Šodien ir mana pirmā diena skolā un es nevaru pievilt mammu neatnākot. Bija 5:00 no rīta, tāpēc mamma vēl nebija piecēlusies. Ļoti labi. Es paķēru skolas formu un mugursomu, un uzrakstīju mammai zīmīti, ka man ļoti žēl, un ka es došos uz skolu. Zīmīti paslidināju zem mammas istabas durvīm un aši skrēju prom. Man bija daudz laika, tāpēc es vēl pavadīju laiku staļļos un tad ar autobusu devos uz skolu. 

   Autobusu es nenokavēju, bet apmaldījos skolā, tāpēc ierados nedaudz par vēlu. Es ieskrēju telpā un visi uz mani skatījās it kā es būtu citplanētietis. Tad šo briesmīgo klusumu pārtrauca skolotājs:

   -Tā, tā, ko kavējam pirmajā skolas dienā? Sastrēgumu nav, suns nevarēja apēst mājasdarbu, jo tāds nav it īpaši tev. Tātad... kāds iemesls?-

   -Es skolā apmaldījos- es atbildēju.

   Visi sāka smieties un tad skolotājs ierunājās:

   -Ai, ai, ko tik neizdomās šī mūsdienu jaunatne. Skolā apmaldījies, ko?- 

   Skolotājs iesmējās un tā mana pēdējā savākšanās aizlidoja prom.

   -NU VARBŪT JA JŪS UZLIKTU ZĪMES ŠAJĀ CIETUMĀ VARĒTU KAUT KO SAPRASTU KO HUH!!?? PADOMĀ AR PRĀTU! PASKATOTIES UZ TEVI, TU IZSKATIES, KA ESI ŠEIT SĒDĒJIS 50 GADUS, BET ES ŠEIT ESMU PIRMĀS 6 MINŪTES TAKĀ PIEVERIET SAVU MUTI! AKDIEVS, KĀ ES NECIEŠU TĀDUS SŪDUS, KĀ JŪS. MĒS VISI ESAM CILVĒKI!!! NU VARBŪT NE ŠEIT JŪS SŪDA BAGĀTIE ĒZEĻI, KAM NOSPĻAUTIES PAR VISU, BET TE DAŽI IR NORMĀLI!!!- 

   Kad es beidzot nomierinājos, visi ķiķināja un skolotājs izskatījās, kā tomāts un tad viņš izteica visbriesmīgākos vārdus, ko es negribēju dzirdēt. -PIE DIREKTORA! TAGAD!!!-  Es gāju ārā pa durvīm un dzirdēju tā kaitinošā, bagātā āža balsi:

   -Paskatāties, kā tā Spānijas žurka uzsprāga. Man jau likās, ka sniegs viņai nāktu par labu, bet ir tieši otrādi.-

   Tad visi viņa draugi un visas cacīgās meitenes smējās par mani līdz skolotājs lika visiem nomierināties. Es lempīgi vilkos uz direktora kabinetu ar zīmīti rokās no... Mistera Kastāņa. Lieliski! Kaut kāds jukušais, izbēdzis no trako nama. Šitāds vārds! Kā tad direktoru sauks, Braunijs vai? Pirms pieklauvēju pie direktora kabineta, izlasīju viņa vārdu. Zigis Skrastiņš. Ai, izklausās pēc galīgi traka večuka. Es 3 reizes pieklauvēju pie kabineta durvīm un ienācu iekšā. Direktors bija resns un neglīts. Es gandrīz izvēmos. Viņš tūlīt saplēsīs savu krēslu. Kad es ienācu viņš teica:

   -Aaaaa. Re kur mūsu jaunā skolniece. Man jau brīdināja, ka tu daudz laiku pavadi direktora kabinetā, bet es tevi negaidīju jau pirmajā dienā, kad tu esi šajā skolā. Interesanti. Sēdies.-

   Pēc tam es turot manu nepatiku pret to cilvēku izstāstīju viņam visu. Kā es parasti tieku sūtīta uz direktora kabinetu, jo es izsaku savu viedokli pārāk bieži un pārāk skarbi. Vismaz tā saka visi. Es tā nedomāju. Ka es no rīta apmaldījos, un ienācu dažas minūtes vēlāk un visi mani apsmēja un vēl nez ko runāja, skolotājs mani nesaprata un es nevarēju savaldīties. Brīnumainā kārtā direktors mani saprata un nezvanīja mammai vai Ādama kungam, un nelika piezīmi, jo viņam skolas laikā arī bija traks temperaments. Viņš mani palaida mājās un teica, lai es vairs neeju uz stundām šodien. Viņš nemaz nebija tik slikts. Tikai tāds jauks, apaļīgs vīrelis. Es viņam pateicu paldies un apskāvu viņu. Viņš to negaidīja un pirms viņš kaut ko pateica, es aizskrēju.