Tā viena ģimene

7. Tuvojas vasara

    Tuvojas vasara. Ir jau pagājušas 2 nedēļas skolā un neesmu nevienu piekāvusi. Es lepojos ar sevi. Protams, es ik pa laikam atrodos direktora kabinetā, bet tas nav tas pats. Es tur esmu savas lielās mutes dēļ. Lūkass vēljoprojām man krīt uz nerviem un visu laiku man seko, bet es mēģinu to ignorēt. Kas viņam ir? Viņš nevar atšūties no manis? 

    Es laimīgi gāju uz literatūras kabinetu. Tas ir mans mīļākais priekšmets. Viss bija labi līdz es sev priekšā ieraudzīju Lūkasu. 

   -Ko tev vajag?-

   -Tev vajadzētu būt pieklājīgai, ja tu un tava mamma gribat palikt pie mums.- Lūkass teica smīnot.

   -Nu es domāju, ka tavs tētis smiesies, ja uzzinās, ka tevi piekāvu es. Takā nesāc. Kāpēc gan tu vēl neesi pateicis, ka tā biju es, ko?-

   -Jo... jo... man tev ir darījums. Tu man palīdzi tikt vaļā no Izabellas un es tēvam neteikšu, ko tu izdarīji man un Izabellai. Es tevi varu pasargāt no viņas, jo viņa noteikti sūdzēsies savam tētim.-

   Es negribīgi piekritu sekot Lūkasam apkārt, kā ''miesassardze''. Izabella mums nenāca tuvumā, bet tam Lūkasam vajadzēja mani izvazāt pa visiem skolas stūriem. Viņš flirtēja ar katru meiteni un tas bija tik kaitinoši. Stāvēt pie apkopējas skapīša, kur viņš ielīda ar kaut kādu drazu. Pēkšņi man prātā ienāca lieliska ideja. Es klusītēm aizslēdzu apkopējas skapi, aizbarikādēju to ar krēsliem un aizskrēju prom. Lūkass un tā skuķe neko nepamanīja līdz noskanēja zvans. Es zinu, ka viņš savam tētim neko neteiks, tāpēc aizskrēju uz stundu smiedamās.

   Skola beidzās un es uzreiz skrēju uz staļļiem. Bija jau 19:00 vakarā. Es jau taisījos iet uz mājām, jo rīt ir skola un jāpilda mājasdarbi, bet tad es ieraudzīju Lūkasu. Viņš dusmīgi skrēja man pretī, viņa melnajos matos varēja redzēt zarus un spalvas. Kur viņš bija ielīdis? Viņš pieskrēja pie manis un bļāva:

   -KĀPĒC TU MŪS TUR IESLĒDZI!?? TU NOPIETNI GRIBI, LAI MĒS JŪS IZMETAM ĀRĀ??? TU APJĒDZ, KA ES LĪDU PA VENTILĀCIJU, LAI TIKTU ĀRĀ!!??-

   -Ja godīgi, man vienalga. Tu vari kaut vai pa notekcaurulēm līst, man pie kājas. Tikai turies no manis pa gabalu. Kāpēc man tev jāstāv blakus, kad tu bučo katru meiteni, kuru tu ieraugi?- 

   -Tu tiešām domā, ka es nepateikšu?-

   -Jā, esmu par to pat ļoti pārliecināta.- es pasmaidīju, Kroksi iebīdīju stallī un aizlēkāju prom.

   -TU ESI MENTĀLA!!!- Lūkass iebļāvās.

   Es viņu knapi dzirdēju. Man bija lielākas lietas par ko uztraukties. To kāmi es jau vienreiz piekāvu, tad piekaušu atkal. Es sēdēju, pildīju mājasdarbus un klausījos mūziku. Man bija skola, ko pabeigt. Ja vien es zinātu, kas mani gaida no rīta, es jau sen būtu izlekusi ārā pa logu.

   Es noskrēju lejā pa kāpnēm un redzēju misteru Ādamu. Es nomurmināju vienkāršu ''labrīt'' un devos uz durvju pusi, bet tad viņš iestājās man tieši ceļā. Es paskatījos uz mammu, kura bija ļoti satraukta. Un tad misters Ādams teica:

   -Lūsija, es dzirdēju, ka tu skolā sakāvies ar Izabellu. Tu zini, cik viņas tēvs ir svarīgs manam biznesam?  Labi, ka esmu apmierināts ar tavas mammas padarīto darbu, citādāk jūs būtu izmestas ārā.-

   Es nokārusi galvu kratīju to, it kā apstiprinot to, ko viņš saka. Bet tad es pajautāju: -Ja drīkstu jautāt, kurš jums to pateica?-

   -Mans dēls.-

   Un tajā mirklī es biju tik dusmīga, ka vienkārši izskrēju ārā pa durvīm. Mana mamma mani sauca un es vēl dzirdēju, ka misters Ādams saka, ka man trūkst manieres, bet man bija vienalga. Es skrēju uz kalniem un pat neatskatījos uz to māju. Sniegs pilsētā un apdzīvotās vietās nav, bet te kalnos tas bija cik uziet. Es skrēju. Mani kāju pirksti sala, bet es netaisījos iet uz skolu. Mana mamma man zvanīja, jo es zinu, ka viņa zina, ka es NOTEIKTI neiešu uz skolu. Es apsēdos uz akmeņa un skatījos saullēktu. Es nezinu, ko darīt, jo man ir jāpabeidz skola. Es netaisos iet uz vasaras skolu. Nē, nē. Kaut kas jāizdomā.