"Marta......"- nokaitināti iesāku runāt es, -"Es jau biju teikusi ka nevēlos par to runāt." Pasakot to man acīs sariesās asaras, jo es atcerējos savus vecākus mirušus asins peļķē... Tas viss bija noticis tik nesen ka es vēl joprojām neesmu atgājusi līdz galam no redzētā. Daudzi skolotāji ieraugot to ka es biju kļuvusi noslēgtāka, lika man iet pie skolas psihologa, bet viņi man nekādi nevarēja palīdzēt, jo es nestāstīju kas bija noticis.
Noskanēja zvans uz stundu, kas atgrieza mani no atmiņām uz realitāti. Skolotāja bija ienākusi tieši pirms otrā zvana. Tagad mums ir audzināšana.
"Labdien, bērni."- sasveicinājās skolotāja ar visu klasi.
"Labdien."- atsveicinājās klase izņemot mani, jo es atkal biju aizdomājusies.
Iegrimusi atmiņās es nedzirdēju par ko stāsta skolotāja. Šoreiz es centos atcerēties visas detaļas, kuras biju pamanījusi vecāku nāves dienā. Protams tas bija sāpīgi, bet vajadzēja saprast kas bija to izdarījis.
<Atmiņas>
Mēs ar brāli laimīgi nākam no skolas un, tad mums garām paskrien kaut kāds jocīgs vīrietis. Seju es viņam nesaredzēju, jo viņam uz galvas bija uzlikta kapuce un tās dēļ seja nebija saskatāma, viņa augums bija neliels, viņš bija tievs un rokas slaucīja baltā lakatiņā, kurš vairs nebija īsti balts, jo tas bija sasmērēts ar kaut ko sarkanu. Vīrietis, kad raitā solī pagāja mums garām, visu laiku apkārt skatījās, viņš bija 'uzvilkts'.
Mēs protams par viņu pasmējāmies, bet tā bija pēdējā reize, kad mēs ar brāli smējāmies, jo, tad mēs bijām atnākuši uz mājām un tur ieraudzījuši mirušus vecākus nelielā asins peļķē.
Mēs ar brāli bijām šokēti, bet Emīls bija pirmais, kurš kaut cik atjēdzās no redzētā un piezvanīja ātrajiem, un policijai.
Kamēr brauca ātrie, es pamanīju...
