"Nevar būt! Tu tagad mānies. Jūs ar Emīlu sarunājāt mani izjokot!"- es, negribot noticēt viņa teiktajam, neļāvu savam prātam pieņemt saņemto informāciju. "Saki, ka tas ir joks un tulīt no kaut kurienes izleks Emīls."
"Atvaino, bet tas nav nekāds joks un viņš nenokurienes neizleks. Viņu tiešām nolaupīja."- teica spoks skatoties tieši man acīs. "Man ļoti žēl."
Mans prāts laikam sāka uzņemt un apstrādāt saņemto informāciju, jo es jutu, kā man acīs sariesas asaras un draud izlausties laukā. Es novērsu skatienu no spoka, pagāju nedaudz tālāk no viņa un apsēdos uz grīdas apņēmusi ceļus. Es paslēpu galvu ceļos un man sāka birt asaras viena pēc otras.
Es nezinu vai tiešām viņš tagad tupēja man blakus, vai tā bija mana stulbā vēlme, lai kāds mani tagad pažēlotu.
"Es tev varu palīdzēt. Ja protams tev ir vajadzīga mana palīdzība."- spoks piedāvāja man savu palīdzību.
Es pacēlu galvu, noslaucīju asaras krekla piedurknē un paskatījos uz viņu:" Kā tu vari man palīdzēt? Tu esi tikai spoks un no šīs mājas nekur nevari iziet."
"Tas tiesa, bet es zinu vairāk nekā tu. Es zinu kādu ļoti labi apslēptu vietu šajā mājā, kuru neviens nekad neatrastu."- teica spoks ar viltīgu smaidu un piecēlās. (Viņš bija apsēdies man blakus.) "Nāc man līdzi."
Man bija uzradušies daudz jautājumi, uz kuriem es neradu atbildi, jo neuzdrošinājos tos pajautāt.
Es piecēlos un viņš sāka iet, un es viņam sekoju. Viņš gāja uz otro stāvu, pagriezās pa labi. Mēs bijām tikuši līdz gaiteņa galam un apstājāmies.
"Kas tālāk?"- uzdevu jautājumu pēc neilgas pauzes, kura bija iestājusies, kad mēs apstājāmies.
"Tu kaut kad esi šeit nākusi?"- neatbildējis uz manu jautājumu, viņš man pajautāja.
"Parasti es šeit augšā nenāku, bet, kad pirmo reizi šeit iebraucām, mēs ar Emīlu bijām izstaigājuši pilnīgi visu māju, arī šeit."- atbildēju uz viņa jautājumu.
"Tad jau tu nezini par šo labi paslēpto vietu. Un tas ir labi."- viņš, runājot, smaidīja un skatijās tieši man acīs. "Nāc."
