Kā es aizgāju līdz koridora beigām es nokritu un nejau vienkārši nokritu uz grīdas, bet gan cauri grīdai izkritu. Es ielauzu grīdu un tagad sāpīgi kritu lejā uz pirmo stāvu visu laiku kaut ko salaužot. Es no sāpēm sāku kliegt, "Āāāāā.......".
Es nezinu vai mani dzirdēja brālis, bet viņam noteikti vajadzētu atnākt tur kur es kritu, lai man palīdzētu.
Es joprojām kritu un diezgan aizdomīgi ilgi. It kā, kā es atceros, otrais stāvs nebija nemaz tik augstu no pirmā un māja nebija milzīga.
Es krītu caur tumsai un vairs jau neko nejūtu, viss palika vēl tumšāks nekā man bija licies kritiena pašā sākumā un es beidzu kliegt, jo man vairs nebija spēka. Es vairs neko nevarēju padarīt arī bija sajūta ka es krist vairs nevarēju, kaut gan es nekontrolēju krišanu.
Es nemaz nejutu kā es nokritu. Es pamostos nepazīstamā vietā un viss apkārt ir tumšs. Pēc neilga laika es saprotu ka tā ir vieta, kur es nokritu. Es nekādi nevaru saprast kapēc es neko nejūtu. Es varu mierīgi piecelties un man pat nenoreibst galva. Es sāku staigāt apkārt, bet nekur tālu no nokrišanas vietas es nevaru aiziet.
Pagriezusies otrādāk es ieraugu savu ķermeni nekustīgi guļam uz zemes nedabiskā pozā. Man iestājās šoks un es gribēju kliegt, bet nevarēju.
"Sāra!!! Sāra...."- es redzu kā pie mana nedzīvā ķermeņa piekrien brālis un sāk raudāt.
Es uz viņu bēdīgi skatos un nezinu ko darīt. Kad pēkšņi pie maniem pleciem kāds pieskaras es nemaz nenoraustos. Es nezināju kas man ir aiz muguras. Lēni griežoties apkārt es ieraudzīju aiz sevis............. mammu un tēti!
Man iepletās acis, tajās sariesās asaras un man ļoti gribējās viņiem pateikt cik ļoti es pēc viņiem ilgojos. Es jau vēru muti, lai visu pateiktu, bet mani pārtrauca mamma pieliekot mutei priekšā pirkstu.
"Kuššš...... Mēs zinam ko tu gribi teikt, bet tagad nav tam laiks. Tu nedrīksti pamest brāli. Steidzami atgriezies savā ķermenī, ja vēl ilgāk paliksi šajā mirušo pasaulē, tad vairs netiksi ārā."- uztraukti teica mamma.
Es labprāt paliktu šajā pasaulē tikai, lai būtu ar vecākiem kopā, bet es nevaru atstāt dzīvo pasaulē brāli vienu pašu. Kamēr es biju domājusi, tas nebija ilgi, vecāki bija pazuduši un es jau gāju atpakaļ klāt savam ķermenim.
Tikusi tuvu ķermenim es apgūlos uz tā un aiztaisīju acis.
KAS TAGAD BŪS? ES TIKŠU ATPAKAĻ UZ DZĪVO PASAULI?
