Tagad man ir matemātika, viss sliktākais priekšmets skolā. Nevaru ciest matemātikas skolotāju. Es neko nesajēdzu no matemātikas, bet kaut kādā maģiskā veidā dabūnu labas atzīmes pārbaudes darbos.
Skolotāja kā jau parasti nokavē stundu un pēc tam apvaino mūs, ka mēs, redziet, esam tik nepaklausīgi ka mums visu nepaspēj vienā stundā iemācīt.
Viss ko es daru matemātikā ir zīmēšana un ļoti minimāla pierakstīšana tā ko raksta uz tāfeles skolotāja vai citi. Šī stunda nebija izņēmums. Es zīmēju (doodling), bet šoreiz uz baltas lapas, jo burtnīcā neielīstu. Kamēr zīmēju, es domāju par to kā es pateikšu brālim par to vīrieti. Es nekādi nevarēju saprast ko viņam bija jādara mūsu skolā.
"Sāras jaunkundze! Vai jūs pierakstat piemērus?"- dusmīgi uzrunāja mani skolotāja.
"Jā es pierakstu."- es sameloju skolotājai, jo nevēlējos vēl vairāk nepatikšanas.
~~~
Pēc skolas es ar brāli devos mājās, jo mums vienā laikā beidzās stundas. Es tā arī vēl neesmu pateikusi par to vīrieti, kuru es redzēju skolā. Emīls tā jau bija uzvilkts un noraizējies, bet es nevēlējos, lai viņš vēl vairāk uztrauktos.
"Ko mēs darīsim?"- jautāja brālis.
Es nedaudz apdomājos un, kad biju sapratusi par ko viņš runā es pateicu:" Am... Es varētu sataisīt savādāku balsi un atbildēt."
"Bet viņi var saprast ka tā ir notēlota balss. Mums nekas neizdosies."- pesimistiski teica Emīls.
"Tu tā domā?"- uztaisīju sev nedaudz zemāku balsi, bet, lai tā skanētu sievišķīgi un Emīlam dzirdot to uz sejas parādijās smaids. Es viņam atsmaidīju. Bija prieks zināt ka brālis tomēr nav padevies.
