Kamēr brauca ātrie, es pamanīju...
"Sāra! Sāra Andersone, nolaidies uz zemes! Tev tagad ir stunda!"- dusmīgi gandrīz kliedzot uz mani teica skolotāja. Skolotāja atgrieza mani realitātē un tieši nepareizajā momentā.
Es paskatījos uz skolotāju un, tad pārlaidu skatienu visai klasei. Pilnīgi visi klasesbiedri un skolotāja, tajā skaitā, blenza uz manis. Skolotāja skatijās uz mani dusmīgi, bet klasesbiedri - izsmejoši. Atgriezusies ar skatienu pie skolotājas, es pateicu "atvainojos. Es nedaudz aizdomājos".
"Nedaudz?! Tas nebija nedaudz! Es tevi pusi no šīs stundas centos tevi pasaukt un tikai tagad tu atsaucies!"- dusmīgi bļāva uz mani.
"Es atvainojos."- es atkārtoju tikai tagad sataisīju vēsu seju, vienaldzīgu. Jo pa visiem gadiem, kuriem esmu gājusi šajā skolā, esmu sapratusi ka nevajag izrādīt savas emocijas skolotājiem, ja esi izdarījis ko sliktu kas viņiem nepatīk.
"Būs tas jāpaziņo vecākiem."- paziņoju skolotāja un aizgāju pie sava galda, lai pierakastītu kaut kur to, laikam, lai neaizmirstu.
Nu mums būs sūdi, pie sevis nodomāju.
Kad skolotāja bija to pateikusi mana sejas izteiksme izmainījās. No vēsas, vientulīgas sejas izteiksmes tā izmainījās uz izbīļu, pārsteiguma un nedaudz pat bēdu. Neviens nezināja ka man nav vairs vecāku un kā tagad, lai to pasaka Emīlam. Viņš uz mani būs ļoti dusmīgs.
"Ei, Sāra!"- bakstīja mani un sauca Marta. "Stunda jau beigusies."
"Es laikam atkal aizdomājos."- atgriezusies realitātē paskatījos uz Martu un pateicu.
"Tu šodien laikam dzīvo tikai iedomās."- pasmējās par mani draudzene.
~~~
Bija beigusies jau piektā stunda un es nekādi nevaru saņemties un pateikt visu Emīlam.
Es stāvu pie sava skapīša un sarunājos ar klasesbiedrenēm, kas tā par sarunu ja es īstenībā ar viņām nerunāju, bet atkal domāju.
"Sāra!"- priecīgi pasaka manu vārdu kāds, kuru laikam es pazīstu.
Es pagriezos un ieraudzīju aiz sevis brāli. Es nopriecājos, bet laikam bija pamanāms ka kaut kas bija noticis, jo Emīla seja kļuva raižu pilna.
"Kaut kas noticis?"- piesardzīgi jautāja Emīls.
Es neko nepateikusi paņēmu viņu aiz rokas un sāku vest uz skolas nomaļāko vietu, lai visu beidzot pateiktu.
"Klau, nedusmojies uz mani un nepārtrauc kamēr neesmu beigusi stāstīt."- nopietnā balsī es teicu.
"Labi. Ja godīgi tas mani jau biedē un liek satraukties."- teica brālis un viņš tiešām izskatijās satraukts.
"Tā, tad..........
