Visa atlikusī diena pagāja miglā tīta. Es visu laiku biju aizdomājusies un domāju ne par mācībām, bet par brāli un to noslēpumaino vīrieti.
Atnākusi mājās mani pārņēma liels uztraukums un sajūta, ka kaut kas ir noticis. Tikai kas? Viss šeit likās tik nekārtīgs, neņemot vērā to, ka šī vieta vienmēr bijusi nedaudz nekārtīga. Šis nekārtīgums nebija tāds kāds vienmēr. Tas bija daudz lielāks un pat dažas mēbeles (kādas, nu, šeit bija atradušās jau no paša sākuma) bija salauztas.
Bija pat sacēlušies putekļi. Pa vietām, kur iespīdēja vēlie saules stari, varēja redzēt kā tie lidinās. Tas nozīmēja, ka visa šī nekārtība bija izveidota nesen, jo putekļi pat nepaspēja atkal nosēsties uz visām mēbelēm un grīdas.
"Emīl?! Kur tu esi?!"- atcerējusies par brāli, uzreiz saucu viņu. "Emīl! Ja tu tagad jokojies, tad tas nav smieklīgi! Lien ārā no savas slēptuves!"
Es saucu brāli, bet viņš man neatbildēja un man pašai sāka jau likties, ka viņš nemaz neslēpjas nekur un necenšas mani nobiedēt.
Es biju izstaigājusi visas istabas, pat otrajā stāvā, kur mēs parasti negājām, jo tur bija nedaudz baisi.
Es vairs nezināju, kur man likties. Es biju tuvu histērijai. Es vairs nezināju kur meklēt Emīlu. Es nesapratu, kur viņš varēja būt. Kur tas kretīns varēja pazust, uzdevu sev šo jautājumu, uz kuru protams nevarēju atbildēt.
"Es zinu kas notika."- kāds, man aiz muguras stāvošs cilvēks, teica.
Man no izbīles sirds salecās. Es lēnām pagriezos uz to pusi, kur stāvēja kāds.
"Ko tu skaties uz mani, it kā es būtu briesmonis."- nedaudz iesmejoties, teica spoks, kurš izrādijās vēl joprojām ir šeit un, par kuru es pavisam biju aizmirsusi.
Es nopūtos atvieglojumā un teicu:" Es domāju, ka aizm mani stāv kāds slepkava vai manjaks."
"Nu.... Principā tev ir taisnība."- teica spoks, pakasot galvu tā it kā viņš nokaunētos. "Labi es jokoju."- ieraudzījis manu nedaudz izbrīnīto sejas izteiksmi pateica un pasmējās.
"Tas nav smieklīgi! Es zinu, ka kaut kas ir noticis slikts, bet tu te jokojies ar mani un nesaki neko sakarīgu!"- es negaidīti uzsprāgu kā mīna, uz kuras uzkāpa cilvēks.
Spoks salecās no mana negaidītā 'sprādziena' un vairs neizskatijās, ka viņam ir smieklīgi.
"Tu var būt jau pateiksi, kas ir noticis?!"- neļāvu klusumam iesākties.
"Labi, jau labi."- teica spoks.
