Rīts. Kārtējais rīts, kad jāceļas un jāiet uz skolu. Kārtējais rīts, kad es satikšu klasesbiedrus, kuri man nemaz nav vajadzīgi.
Negribīgi piecēlos un pamodināju arī savu brāli, kurš bija cieši aizmidzis. Man pat bija žēl viņu modināt, bet vajadzēja.
Mājā gandrīz neiplūda nekāda gaisma.
Saposusies es jau biju paņēmusi somu un gāju uz skolu. Es biju pa visam aizmirsusi ka nedrīkstēja iet ārā pa priekšējām durvīm, jo, mani varēja ieraudzīt klasesbiedri. Kad jau biju ārā un jau apjēgusi ko izdarīju, aplūkoju apkārtni un sapratu ka man paveicās, jo neviens nebija ārā.
Mierīgā solī turpināju iet uz skolu. Es gāju viena pati, jo brālis pateica ka slikti jūtoties. Es protams viņam noticēju, jo viņš pat izskatijās slikti. Protams man negribējās viņu atstāt vienu, bet es arī nevarēju palikt. Es jau būtu palikusi, bet Emīls mani pierunāja.
Skolā atnākusi devos uz klasi. Pa ceļam uz turieni pie manis pieskrēja kaut kāda meitene. Viņa laikam gāja manā klasē, es nezinu.
-Tu zini jaunumus?- satraukti jautāja meitene ar dzidri zilām acīm. Tās mani hipnotizēja.
-Nezinu.- prasti atbildēju.
-Mūsu skolotāju nogalināja.- pateica meitene un ātri aizskrēja prom pie kāda cita, laikam, lai arī pastāstītu.
Sanāk tā meitene gāja manā klasē.
Interesanti kā viņu nogalināja. Man viņa īsti nepatika un es pat biju nedaudz priecīga ka viņa vairs nebūs mūsu skolotāja, bet es neienīdu viņu tik ļoti ka varētu sākt priecāties par to ka viņu nogalināja.
Es ātrāk pasteidzos, lai aizietu uz klasi un kādam pajautātu kā viņu nogalināja, un vai viņi zin, kurš to izdarīja.
Ienākot klasē varēja dzirdēt satrauktuz čukstus. Visi sačukstējās un uzdeva vies otram jautājumus. Tādu kā: "Kāda mums būs jaunā skolotāja?", "Kas viņu nogalināja?", "Nevaru noticēt ka viņa ir mirusi. Viņa bija tik laba skolotāja." un tamlīdzīgi jautājumi, teikumi.
Es apsēdos savā vietā, kur sēdēja Marta, mana draudzene, un viņa uzreiz pievērsās pie manis: "Tu jau zini jaunumus?"
-Jā, uzzināju no kaut kādas meitenes ar dzidri zilām acīm.- gandrīz bez nekādām emocijām runāju.
-Iedomājies viņu nogalināja divi vai trīs vīrieši. Vienam, kā es dzirdēju, uz sejas bija rēta, be....
Pārtraucu Martu: "Tu teici rēta?"
-Jā...... A tu ko zini viņu?- viņa uz mani paskatijās ar aizdomīgu acu skatienu.
-Nē. Es vienkārši pārjautāju, lai pārliecinātos vai neesmu pārklausījusies.- cik vien pārliecinoši varēju, pateicu. Izskatijās ka Marta man noticēja un neuzdeva man nekādus liekus jautājumus.
