Mēs esam jau mājās un es tā arī viņam vēl neko nepateicu. Viņš izskatās diezgan mierīgs, kaut gan var redzēt ka viņš esot nedaudz uztraucies. Ja kāds no malas, kurš nepazīst manu brāli, paskatītos uz viņu pat nenojaustu ka tomēr viņš par kaut ko uztraucas, bet es viņu pārāk labi pazīstu un jau to redzu. Visu ceļu uz mājām mēs neizdvesām ne skaņas, kaut gan, Emīls visu laiku kaut ko pie sevis murmināja. Es pat nespēju saprast kaut vienu vārdu ko viņš teica un iespējams man nemaz nevajadzēja to mēģināt darīt. Tomēr tās varēja būt viņa domas, kuras viņš vienkārši, cik nu tur skaļi, teica.
Ienākuši mājā es pamanīju ka kaut kas nav kārtībā. Jā, kas gan te varēja būt kārtībā, mēs ar brāli dzīvojam pamestā mājā, pavisam normāli, sarkastiski pie sevis nodomāju. Bet tomēr šeit kaut kas nebija kā vajag. Mājā ieplūda gaisma un viss bija tik tīrs. Tas nebija iespējams, jo māju mēs netīrījām tik ļoti ka tā var teikt spīdēja un mājā nekad neispīdēja nemazākais saules stars, jo pie logiem bija biezi aizskari, kuri cauri nelaida nevienu saules stariņu. Brālis arī pamanīja ka kaut kas nav kārtībā. Mēs saskatījāmies ar aizdomu un nesaprašanas pilnu skatienu.
"Šeit kaut kas nav kārtībā."- čukstus pirmais ierunājās brālis. Es tikai viņam piekrītoši pamāja ar galvu.
"Vajadzētu apskatīt māju."- es piedāvāju, čukstus. No sākuma Emīls paskatijās uz mani negribīgi, bet, tad piekrita un mēs sākām apstaigāt visu māju. Es apskatīju otro stāvu, bet brālis pirmo.
Šoreiz māja likās aizdomīgi klusa neskatoties uz to ka visu to laiku kamēr mēs dzīvojam šeit, te vienmēr bija tik klusi, bet, tad es to nebiju tā ievērojusi.
Kāpjot pa trepēm katrs pakāpiens likās šausmīgi skaļš, jo trepes čīkstēja cik vien klusi vai uzmanīgi es necenstos kāpt augšā.
Beidzot uzkāpusi augšā es sāku iet uz gaišāko koridora pusi, jo man likās ka tur būtu drošāk, bet es šaubījos. Kā es aizgāju līdz koridora galam es........
