Uzskrējusi uz otro stāvu es atradu klusu nostūri un apsēdos uz zemes cieši piekļāvusi ceļus sejai, ar rokām tos apķēru un sāku raudāt. Kas es esmu par cilvēku, pie sevis domāju, visiem daru pāri. Par ko es esmu kļuvusi(?), uzdevu sev jautājumu uz, kuru es nevarēju rast atbildi un arī nevēlējos to atrast.
Es palaidu vaļā ceļus un no vienas bikšu kabatas izņēmu bildi. Es tajā ielūkojos. Tajā es saskatīju tik ļoti pazīstamas un tuvas sejas, kuras es tagad tik varēšu aplūkot fotogrāfijās. Tie bija mani vecāki. Bildē viņi bija tik laimīgi. Es ceru ka viņi ir tik pat laimīgi tajā pasaulē.
Man sejā uzplauka smaids, bet es joprojām raudāju. Domas par vecākiem man lika raudāt un tajā pašā laikā lika smaidīt. Atmiņas par pavadīto laiku ar vecākiem bija satriecošas. Es vēl kā tagad atceros to manu un brāļa dzimšanas dienu, kad tētis nesot torti paklupa un ar seju iekrita tortē. Tad mēs vēl visi smējāmies kopā, bet tagad es to daru vienatnē atceroties visus jauko brīžus ar vecākiem.
Es darītu visu tikai, lai atgūtu vecākus. Man viņu ļoti pietrūkst.
Man no acīm iztecēja kārtējā asaru jūra un es pielikusi bildi pie sirds piekļāvu kājas sev tuvāk un uz ceļiem atspiedu galvu.
Es nezinu cik ilgi biju noraudājusies, bet jau nomierinājusies gāju lejā meklēt brāli. Interesanti cik tagad ir pulkstens, sev domās pateicu.
Pa ceļam uz leju es noslaucīju acis, kuras vēl joprojām bija mitras.
Iegājusi viesistabā es ieraudzīju brāli guļam. Es pasmaidīju un aizgāju apgulties blakus viņam. Izrādas es ilgi biju noraudājusi, pirms aizmigšanas domās pateicu.
Mani acu plakstiņi aizvērās un es iegāju savā sapņu pasaulē.
