"Tā tad......."- es izstāstīju brālim visu situāciju un viņš izskatijās dusmīgs un neizpratnē pat to ko darīt tālāk. Emīls ļoti ilgi klusēja un neko neteica. Man jau likās ka viņš vairs nekad nerunās ar mani, bet, tad viņš beidzot ierunājās. "Es nesaprotu..."- dusmīgi un satraukti teica Emīls man, "Tu nevarēji nedarīt neko tādu, lai neizdomātu viņa saukt vecākus uz skolu?! Tagad tiešām mūs ieliks bērnunamā, bet es negribu."- bēdīgi teica brālis.
"Mēs kaut ko izdomāsim un pie tam viņa nebija domājusi izsaukt vecākus uz skolu, viņi grib tikai piezvanīt."- es mierināju brāli cik nu vien varēju.
"Jā viņi piezvanīs un pēc tam izsauks uz skolu, lai aprunātos, bet mums vairs nav vecāku!"- gandrīz jau kliedzošā balsī teica Emīls un uz pēdējo vārdu viņam noraustijās balss.
Es paskatijos uz brāli ar nožēlu pilnu skatienu un pateicu," Neuztraucies, mēs kaut ko izdomāsim."
Brālis uz mani paskatījās neticīgi un aizgāja uz nākamo stundu. Kad Emīls aizgāja es paskatijos pulkstenī un sapratu ka man arī vajag iet uz stundu. Izejot no telpas, kurā es atrados, es atkal sāku domāt par vecākiem un nemaz nepamanīju ka uzskrēju kādam virsū. Visu laiku man acis bija pret zemi un, kad es tās pacēlu, es pamanīju kaut kādu vīrieti un viņam uz sejas bija rēta.
No sākuma es pie sevis nomurmināju," Atvainojiet...", un, tad es atcerējos ka es viņu jau kaut kur redzēju, tikai kur?
Ejot uz klasi es domāju par to kur es varēju redzēt to vīrieti. Es sāku domāt jau ar vecāku nāves dienu, vai es tur gadījumā neesmu redzējusi viņu.
<Atmiņas>
Mēs ar brāli jau esam atnākuši līdz mājām un grasāmies iet iekšā, kad sadzirdam kādu sarunājamies. Mēs nolēmām ka tie ir vecāki un nolēmām nedaudz pagaidīt līdz viņi beigs sarunāties, jo varēja dzirdēt ka saruna nebija mierīga.
Pa to laiku es ar brāli pastaigājos pa apkārtni un sarunājos. Kad jau bija palicis tumšs mēs atkal gājām uz mājām. Atnākuši mēs vairs nedzirdējām vecākus sarunājamies un mēs nolēmām iet iekšā. Atvēruši durvis mēs ieraudzījām vecākus uz zemes guļam asins peļķē.
Brālis izsauca ātros un policiju. Kamēr viņi brauca es pamanīju pa logu kā skrien prom vīrietis melnā jakā ar kapuci uz galvas. Viņš, kad atskatijās tieši uz mūsu mājas pusi, es ieraudzīji viņa seju. Viņam pie labās acs bija rēta vai kas tamlīdzīgs.
Reku, kur, es redzēju šo cilvēku. Viņš laikam bija tas, kurš nogalināja mūsu vecākus. Maita tāds. Man acīs sariesās asaras un es pamanīju ka es jau esmu nonākusi klasē un sēžu savā vietā. Stunda bija jau sanāk sākusies.
Man tagad atlika to pateikt Emīlam. Nevarēju sagaidīt, kad varēšu viņam to izstāstīt.
