Es no bailēm sastingu un turpināju skatīties uz vīrieti.
"Ko tu sastingi?"- uzlicis roku man uz pleca jautāja brālis.
"Am....es aizdomājos..."- es sameloju brālim. Iznāk ka viņš neredzēja to vīrieti, kurš stāvēja mums priekšā.
Es neizpratnē paskatijos uz to vīrieti vēlreiz. Viņš pasmīnēja un pazuda. Es sapratu... tas ir spoks, bet kā es varu viņu redzēt?
Kad vīrietis spoks aizgāja es beidzot sakustējos un gāju uz viesistabu. Aiz manis gāja brālis un es dzirdēju kā Emīls ievelk dziļu elpu it kā gribētu ko teikt, bet nepasaka.
Tieši, kad mēs iegājām viesistabā, tad kāds zvanīja. Es piegāju pie telefona un pacēlu klausuli:"Hallo?"
"Labdien! Šeit zvana no skolas. Vai tu Sāra varētu pasaukt kādu no vecākiem?"- teica klases skolotāja.
"Jā protams."- pateicu un noņēmu klausuli no auss. "MAMMUUUU ZVANA NO SKOLAS!!!!"- nokliedzos tā it kā sauktu mammu pie klausuļa. "Labdien. Šeit Sāras un Emīla mamma. Kaut kas ir noticis?"- pārtaisīju balsi un uzdevos par savu un brāļa mammu.
Klases skolotāja visu laiku runāja par to ka es parasti neklausos stundās ko stāsta skolotāji, bet es tikai teicu ka es pati ar sevi kārtīgi parunāšu un tas cairs neatkārtosies.
Beigusi runāt ar skolotāju es paskatījos uz brāļa un nobolīju acis, bet viņš pasmējās par mani.
"Viņa noticēja. Tev izdevās."- pārlaimīgs teica Emīls.
Atbildē es tikai laimīgi pasmaidīju. Mans smaids nebija ilgs, jo es aiz brāļa atkal ieraudzīju to vīrieti spoku. Es nedaudz noliecos uz vieni sānu, lai kārtīgāk apskatītu to vīrieti.
"Uz ko tu skaties?"- pēkšņi pajautāja brālis un pagriezās uz otru pusi, lai ieraudzītu vīrieti spoku, kuru viņš tā pat neieraudzīs.
"Man likās ka aiz tevis kāds stāvēja."- papusei sameloju Emīlam joprojām skatoties aiz viņa tikai šoreiz taisni stāvot.
Vīrietis spoks ar roku pasauca mani sekot viņam un nesagaidot ka es sākšu kustēties gāja uz virtuvi. "Es tulīt atnākšu."- pateicu brālim un aizgāju pa pēdām spokam.
