"Ko viņš teica?"- jautāja man brālis.
"Nav svarīgi."- īsi pateicu. "Kā viņš izskatās?"- pievērsos spokam.
Viņš sāka taustīties pa savām bilkšu un krekla kabatām. No krekla kabatas, kura atradās pie sirds, viņš izvilka kaut kādu papīrīti. "Lūk kā viņš izskatās."- pateica spoks un pasniedza man papīrīti.
Paņēmusi papīrīti uzdevu jautājumu: "Kā tev tas papīrītis kabatā turējās? Vai, tad spoki var kaut ko aiztikt?"
"Tu zini izdomātus stāstus par spokiem un visu kas notiek tai pasaulē."- teica spoks. "Starp citu tu neko rokās neturi."-viņš piebilda.
Nesaprašanā paskatījos uz savu roku, kurā vēl joprojām atradās lapiņa ar bildi un teicu: "Kā neko net...."
"Kapēc tu visu laiku turi roku gaisā un tā saliktus pirkstus?"- jautāja brālis skatoties uz manu roku, kurā es turēju lapiņu.
Tagad jau vispār es biju apjukusi. "Es taču turu rokā lapu. Tu neredzi vai vienkārši tagad joko?"- dusmīgi jautāju brālim gandrīz jau sākot kliegt.
Emīls uz mani paskatijās dusmīgi un sāka uz mani kliegt: "Es nejokoju, bet man sāk likties, ka tu ar mani tagad joko. Liki noticēt, ka tu redzi šeit kaut kādus spokus un vēl nezin kas jāatrod, lai tas mums "palīdzētu". Manuprāt tu te jokojies ar mani." Viņš uzbļāva man virsū un aizgāja prom.
Tagad es jutos vainīga. Nevajadzēja man bļaut uz viņu, tomēr nejau es pirms kāda brīža gandrīz pazaudēju sev vienīgo tuvo cilvēku. Mamma un tētis noteikti būtu neapmierināti ar mani. Es viņus pieviļu.
Bēdīgi nokārusi degunu es lēnā gaitā aizgāju uz otro stāvu.
Aiz manis gāja vīrietis spoks un neapmierināti centās ar mani runāt: "Kur tu ej? Tev vajag man palīdzēt."
"Liec mani mierā."- mierīgā balsī pateicu spokam pat nepaskatoties uz viņu.
"Tu padodies, pat neko nesākot?"- spoks uzdeva jautājumu uz, kuru man negribējās atbildēt.
"Jā. Var būt es padodos jau tagad."- lai viņš man nesekotu es tomēr atbildēju, bet šoreiz dusmīgāk un nemaz nedomājot pagriezties pret viņu.
