Zem Asmens

Cilvēki bez mīkstas sirds

No rīta pamodos riebīgā modinātāja zvanam ķērcot manā ausī. Šī bija tizlākā dienas daļa. Ienīdu mosties, īpaši skolas rītos. Un šis bija viens no tiem. Man atkal būs jāiet uz skolu. Atkal jaiziet pasaulē. Ienīstu to. Cilvēki nekad mani nesaprot, un man viņus nemaz nevajag. Esmu pati par sevi. Man ir daži draugi, bet tas arī viss. Man nav ģimenes, nu vismaz neviens tāds ko es varētu nosaukt par patiesu ģimeni. Mana mamma ir mirusi, bet mans tētis, kā cilvēki saka, tik ļoti pārdzīvo ka to vairs nesauc par tēvu. Viņi nodzer, nopīpē un nosit savu dzīvi. Jēgas nekādas, tikai sliktāk pašiem un citiem. Un protams man nākas būt viņa boksa maisam. Tāda sajūta ka vieņiem iesitot vienkārši ir kaut kāda bauda. Par laimi es pati arī kaut ko māku, un tā kā viņš gandrīz vienmēr ir pilnā nav jau tik traki. Pati spēju tikt galā.

Es lēnām izkāpu no gultas. Paņēmu līdzi beisbola nūju gadījumam ja nu tēvs nebūtu pilnā un būtu spējīgs arī kaut ko reāli man nodarīt. Protams beisbola nūja varbūt nav labākais ierocis. Bet gan jau viņš būs pilnā. Kad izslīdēju no savas istabas pirmais kas mani sagaidīja bija sitiens sejā. Nūja izslīdēja no rokām un rokas pieskārās vietai sejā kurai tikko trāpīja tēva dūre. Vaigs neganti sūrstēja. Vēl sitiens pa vēderu un muguru. Nākamo es atvairīju un nogāzu tēvu zemē. Paķēru nūju un iebelzu viņam pa galvu. Ar to parasti viss beidzās. Viņš neizslēdzas, bet padodas gan.

-Es eju uz darbu, mājās būšu parīt.- mēs pateicamies Dievam... Galvā atausa kāda dziesma no bērnības. Tā arī bija, es pateicos. Es biju daudz smalkāka augumā un neko nespēju padarīt. Biju patiesībā ļoti smakla. Vienmēr biju bijusi tāda. Tas man no mammas. Lielākais mīnuss ir tas ka tēvs ir diezgan būdīgs. Nekad neesmu sapratusi kā spēju viņam kaut ko nodarīt.

Mans tētis strādā par celtnieku. Ļoti diženi jau nu tas nav. Īpaši tad ja viņš visu naudu nodzer. Protams es strādāju. Pelnu naudu par kuru dzīvoju. Ha. Un man vēl nav pat astoņpadsmit. Vēl trīs nedēļas. Un tad es izvākšos. Man nebūs vairs jācieš no viņa.

Es iekluberēju vannas istabā, aizslēdzu durvis un bez maz vai apgūlos uz izlietnes. Pacēlu kreklu un aplūkoju ievainojumus. Gan uz vēdera, gan muguras sāka veidoties lieli zilumi. Sejai klājās nedaudz trakāk. Vietā kur viņš iesita zilums būs daudz izteiktāks. Situma vietu klāj daudzas, mazas, sarkanas svītriņas. Es nomazgāju seju ar ūdeni un iekāpu dušā. Nomazgājos, apģērbos un gāju atpakaļ uz istabu. Ar seju nemaz neko necentos pasākt. Agrāk biju mēģinājusi. Neveiksmīgi.

Paņēmu telefonu un aizgāju uz virtuvi pagatavot brokastis. Uzcepu omleti un uzvārīju kafiju. Jutos diez gan mierīga, zināju ka tēvs šīs trīs dienas tā arī neatgriezīsies. Lēnā garā ēdu un pārskatīju sociālos portālus. Nekā īpaši jauna. Tajā mirklī man iepīkspējād telefons kas vēstīja par jaunu ziņu.

Labs rīts, tevi vajadzēs paķert?

Viveja

Viveja bija mana labākā draudzene. Kopš bērnības. Viņa mani vienmēr ir sapratusi un pieņēmusi. Viņa man ir bijusi uzticama. Kā māsa. Varbūt viņai vienkārši nav izvēles. Kas to lai zin. Labākās atmiņas man visas ir kopā ar viņu. Skolas sākums, sākumskola, pamatskola, izlaidums. Viņa vienmēr ir bijusi ar mani. Mūsu mammas bija labākās draudzenes. Tagad tā saikne starp mūsu ģimenēm ir pajukusi. Protams. Es mēģinu uzturēt kādu kontaktu ar viņas vecākiem, bet tagad kad nav mammas tas ir sarežģīti. Īpaši jau jo viss atgādina par viņu. Viss. Katra telpa šajā namā, Vivejas mamma. Tas varbūt ir nejauki, bet es tur nevaru palīdzēt.

Es piecēlos un aizgāju uz savu istabu. Uzvilku mugurā sarkanu kreklu, pa virsu džinsu jaku, melnus legingus un kājās sarkanas kedas.

Pasaule ir drausmīga vieta. Dažiem, dažiem ne. Man patīk vērot laimīgus cilvēkus, bet tas dažkārt ņem un uzdzen depresiju. Man ir vēlne pasargāt katru kas cieš. Katru kas dzīvē cieš. Taču es to nespēju. Es neesmu īstais cilvēks lai kādu pasargātu. Jebkurš tikai ne es.

Es piegāju pie sagas gultas, pacēlu matraci un izvilku ieroci. Es to iebāzu somā.

Kā jau teicu jebkurš tikai ne es. Es vairs nespēju palīdzēt. Biju sagandējusi jau savu dzīvi, un tā nav iespējams palīdzēt citiem. Biju iekūlusies ne tur kur vajadzēja. Biju iekūlusies tur no kurienes nav atpakaļceļa. Nē, laikam viens tomēr ir. Nāve. Esmu iekūlusies tur kur nevienam nav silta, mīksta, pūkaina sirds. Esmu iekūlusies tur kur sirdis ir tumšas un cietas kā akmens. Biju iekūlusies tur kur nevien neuztraucās par citiem, kā tikai savu labumu. Biju iekūlusies tur kur visi pārkāpa likumu, bet sodu nekad nesaņēma, jo viņus neviens nekad neatrada un neapcietināja. Pie tiem kas vienmēr mistiski izbēga. Pie tiem kas kamēr tu strādā viņu labā tevi aizstāv kā savu bērnu. Bet tiklīdz tu viņus pamet, tevi novāc. Man vairs nebija atpakaļceļa. Mirt es laikam vēl negribēju. Un man vairs arī nebija mīkstās, pūkainās, siltās sirds. Arī manu bija nomainījusi auksta, ledaina akmens sirds. Biju iekūlusies pie gangsteriem.