Zem Asmens

Neatstāj mani vienu

Es sēdēju pie galda miegot ciet. Es nespēju nosēdēt. Man pietiek! Es pēc šīs stundas iešu mājās. Esmu palikusi tik vārga, es nespēju gulēt, mani nomoka murgi, patstāvīga panika un es nespēju arī neko ieēst.

Noskan zvans no stundas. Es pus dzīva, pus mirusi velkos pa gaiteņiem ārā no skolas. Kad es nokāpju pa pēdējo pakāpienu es saskaros ar zemi, un viss manā acu priekšā kļūst melns.

***

Es pamostos zem kāds koka. Es nespēju pakustēties. Neiedomājamas sāpes skrēja cauri manam ķermenim ik sekundi neļaujot man atvilkt elpu pat uz mirkli. Bija sajūta, ka man uz plaušām kāds ir apsēdies, kā apsēžas uz čemodāna mēģinot to aiztaisīt.

-Sveika, Hortenzij,- es redzēju miglainu apveidu ar melnu masku pār seju, kas bija pār mani noliecies. Es nespēju pateikt, kas tas ir. "Kāds" pieliecās un ar mirtu lupatu saudzīgi man noslaucīja no pieres asinis, kas bija sajaukušās ar agonijas sviedriem. Kustības bija maigas un vieglas. -Es jau sen biju gribējis tevi satikt, man ir stāstīts, ka tu esi apbrīnojama, jauna lēdija. Stipra, pašpārliecināta. Es jau sen tev gribēju izteikt darījumu, bet nebija iespējas.- vīrieša balsī bija dzirdams smīns, bet to nosedza maska.- Man neliekas, ka Markuss spēj pilnvērtīgi novērtēt tavas spējas.- man kļūst skaidrs, kas ar mani runā un es nepiekrītot pakratu galvu noraidot skaidri izteikto piedāvājumu. Es nespēju izdabūt nevienu vārdu pār lūpām. -Nu tad pasveicini viņu!- viņa balsī ir baiss smaids un nākamajā mirklī mana pasaule atkal izdzisa.

***

Es pamodos tumsā. Man apkārt bija mirts, lija lietus un man sāpēja viss. Viss. Es neatceros kā šeit nonācu, bet es gulēju zem kāda koka parka tumšākajā nostūrī. Viss bija kluss, tā nu es nospriedu, ka ir nakts. Mēģinot uzslieties kājās es neveiksmīgi nokritu atpakaļ uz zemes. Četrāpus es uzsāku ilgu ceļu mājās. Es nedzīvoju pārāk tālu no šīs vietas, bet šīs laikam ir lielākās traumas kādas man bijušas. Likās, ka kaut kas viennozīmīgi ir lausts. Es gribēju nomirt. Te un tagad, tapēc es padevos uz ietves pie gandrīz pašas dzīvokļu ēkas.

***

Es nezinu cik ilgs laiks ir pagājis, bet es vēl joprojām esmu dzīva. Viss sāp un tā ir viena ilga un mokoša nāve. Viss par ko es spēju domāt ir kaut es pēc iespējas ātrāk varētu beigt savu dzīvi, bet man nebija spēka pat domāt.

-Hortenzij?- kaut kur netālu atskanēja pazīstama balss. Man nebija spēka ne atsaukties, ne arī domāt kas mani ir uzrunājis. Nākamajā brīdī es biju pacelta un tiku kaut kur nesta. Pazīstama vaniļas smarža piepildīja manas nāsis un es zināju kā rokās es atrodos.

-Lūdzu, liec mani atpakaļ, es gribu mirt.- es pēdējiem spēkiem izgrūdu.

-Nē, tu negribi. Es zinu ka tava dzīve iespējams ir briesmīga, bet tu nevari! Neatstāj mani vienu, Henz! Lūdzu, man tevi vajag!- Denijs man čukstēja ausī. Man uz vaiga noritēja silta lietus lāse. Pag nē, lietus ir ledains. Tā ir Denija asara. -Lūdzu, paliec ar mani, paliec nomodā.

-Man nāk miegs.- es nočukstēju.

-Es zinu, bet neguli.- es tiku iecelta masīnā. Denijs uzgrieza mūziku uz viss skaļāko, lai man būtu vieglāk palikt nomodā. Bet lieta ir tāda, kas es negribēju. Denijam mani izceļot no mašīnas manas acis aizkrita.

Denija skatupunkts

Es viņu iecēlu mašīnā. Viņa izskatījās drausmīgi. Viņa bija visa asinīs un zilumos, uzpampušu kāju un sānu. Viņa izskatījās drausmīgi, bet joprojām skaista. Iekāpjot mašīnā es uzgriezu mūziku uz visskaļāko, daļēji lai viņa paliktu nomodā un daļēji lai Hortenzija nedzirdēju tā raudu. Man ir ļoti bail viņu pazaudēt. Pa šo īsto laiku tā meitene manā prātā ir sabīdījusi kaut kādus vadus nepareizās vietās. Es nezinu ko es pret viņu jutu, bet viņa man ir kaut kas ļoti īpašs, pat ja viņa sačakarēja.

Nesot Hortniju slimnīcā viņa aizmiga. Nu protams tas nebija miegs. Es sāku skriet.

-Lūdzu, palīdziet viņai kāds, viņa mirst!- es iesaucos aizsmakušā balsī. Tālāk viss bija kā miglā. Viņu izcēla man no rokām, kaut kur veda, es sekoju mani apsēdināja uz krēsla un nelaida tālāk.

***

A/p Sveiki, es tikai gribēju jums pateikt lielu, lielu paldies par visiem jaukajiem vārdiem pie šī stāsta un lielo atbalstu. Tas tiešām iedvesmo turpināt. Es gribu atvainoties, ka nodaļas varbūt nav regulāras un pietiekami biežas, bet es cenšos tās taisīt kvalitatīvas un neko nesasteigt tādejādi nesabojājot stāstu.

Tiešām vēlreiz liels paldies, un ceru ka jums patika šī nodaļa :) un atvainojiet par īso nodaļu

Saakne