Es pamodos saulei kutinot manu vaigu. Es lēnām atvēru acis un sev tieši priekšā, dažu desmitu centimetru attālumā ieraudzīju Deniju kurš skatījās uz mani un smaidīja.
-Labrīt guļava.- viņš klusi nomurmināja un es aizvēru acis ļaujot saulei sildīt manu seju.
-Neaizraujies, šodien ir skola.- viņš nomurmināja un izkāpa ārā no gultas. Es tikai norūcos un apgriezos uz otru sānu.
-Kopš kura laika sliktie puiši apmeklē skolu?- es jautāju atverot acis un ieraugot pa istabu staigājot Deniju kārtējo reizi bez krekla.
-Kad viņi jaunajā skolā satiek burvīgu meiteni, kuru ir iespējams patstāvīgi redzēt.- viņš atbildēja ar smīnu sejā es es tikai nogrozīju acis. Tad es piecēlos un aizgāju līdz vannas istabai, kas bija klāt pie Denija istabas un iegāju dušā. Tad es aizgāju atpakaļ un ieraudzīju Deniju kurš jau bija saģērbies un sēdēja savā istabā telefonā. Es apsēdos pie spoguļa un centos aizkrāsot uzsistās rētas ar kosmētiku, kas man vienmēr bija skolas somā gadījumam. Es spogulī redzēju kā Denijs mani vēroja.
-Ko tavi vecāki teiks, ka es te paliku?- es prasīju ķeroties klāt pie matiem. Sasodīts, kā man pietrūkst zilo matu. Man liekas es atkal pārkrāsošu.
-Viņi nav mājās. Viņiem nākas daudz braukāt pa pasauli darba dēļ. Agrāk mēs pārcēlāmies ar viņiem, bet kopš man un Norai [A/p tiem kas neatceras kas ir Nora, tā ir Denija dvīņu māsa. Iepazināmies ar viņu 2.nodaļā :) ] ir četrpadsmit mēs mēģinam nostabilizēties. Vienīgā pārcelšanās kopš tā laika bija uz šejieni, un tas bija tādēļ lai Norai būtu plašākas iespējas nākotnē, jo šī skola ir labāka.- Denijs paskaidroja pienācis man aiz muguras kamēr es mēģināju izdomāt ko vilkt.
Es paņēmu lielu melnu Denija t kreklu uzvilku to un ap vidukli apsēju savu sarkano rūtoto kreklu kas man bija iemests somā gadījumā no vakardienas. Es somā atradu arī garās melnās zeķes un kājās uzvilku melnos šņorējamos zābakus kuri arī man kājās bija jau vakar. Jo man protams nekā cita nebija.
-Un ko tu domā darīt pēc skolas?- Denijs jautāja pārtraucot konfortablo klusumu.
-Domā pēc absolvēšanas?- viņš pamāja ar galvu.- Es nezinu. Es īsti neesmu domājusi tik tālu. Es it kā gribu nedarīt neko, bet tas nav iespējams, īpaši jau manā dzīves situācijā. Es vienmēr esmu sapņojusi par radošo darbu kā piemēram fotogrāfēšana vai rakstīšana, kas arī ir man iemīļoti hobiji, un ar to braukāt pa pasauli, izbaudīt dzīvi. Bet ir tikai viens, bet, ar to ir grūti pelnīt.- es smagi nopūtos un atspiedos pret Deniju kurš stāvēja man tieši aiz muguras.
-Gan jau tu izdomāsi to labāko.- viņš klusi nočukstēja viegli piespiežot savu vaigu manējam.
***
Šodien skola pagāja diezgan ciešami. Es pavadīju labi laiku gan ar meitenēm, gan ar Deniju. Šodien vinš bija ciešams.
Patiesībā... Būsim godīgi, es tik ļoti negribu lai viss beidzās kā parasti, kā visos klišejas stāstos, ka es viņā gribot negribot iemīlos. Bet es pat nedrīkstu sev ļaut. Es nedrīkstu viņu pakļaut vēl lielākām briesmām, par tām kurās viņš jau ir. Un lai arī ko es darītu viss beigsies ar kaut ko nelāgu un šī mana salauztā dvēsele saplīsīs vēl sīkāk. Un tad tur tiešām vairs nebūs ko salīmēt.
Bet atgriezīsimies pie labām domām. Šodien skolā man daudzi izteica komplimentus par manu outfitu un ne vienu reizi vien es aiz muguras dzirdēju čukstus kā: "Tā ir Hortenzija, paskaties uz viņu! Viņa ir goals AF" Protams, vienmēr ir jauki kaut ko tādu dzirdēt, bet tas viennozīmīgi ir pateicoties Vivejai un pārējām meitenēm. Tikai es nezinu vai es to gribu.
ВЫ ЧИТАЕТЕ
Zem Asmens
БоевикHortenzija ir pusaudze kas ir pazaudējusi savu ģimeni. Nu vismaz cilvēkus kurus var saukt par ģimeni. Viņa ir ielaidusies ar tiem ar kuriem nevajadzētu. Viņa ir viena no viņiem. Viņa ir viena no tiem kas ir iespējams bīstamākie cilvēkiem uz zemes. K...
