Zem Asmens

Ne miņas no ierastā

Denija skatupunkts

Es sēdēju uz neērtā slimnīcas krēsla. Man sāpēja visas maliņas, bet tajā pašā laikā es izlikos to nejūtam. Kaut kādā mirklī man bija pievienojusies Nora, kura man atnesa ūdeni un ābolu, jo es neko vairāk negribēju. Māsa man bija blakus, kā vienmēr cauri visam ko mēs šajos gados esam piedzīvojuši. Pēdējā laikā arī viņai attiecības ar Hortenziju bija uzlabojušās, un viņas abas bija ļoti satuvinājušās. Neviens cits viņu nemeklēja.

Ārsti man negribēja teikt kā viņai ir, bet es zināju ka viņi cīnas par viņas dzīvību. Vienīgais jautājums bija vai viņa cīnās par sevi. Un par to man bija visvairāk bail.

Hortenzijas skatupunkts

Es redzēju gaismu. Kaut kur tālu. Likās es redzēju sejas, tik mīļas un sirdij tuvas. Un tajā mirklī gribējās beigt visu un tikai doties tām tuvāk. Kaut kas turēja atpakaļ, kaut kas nogurdinošs un es gribēju to palaist vaļā. Es jutu kā tas slīdz caur pirkstiem un man nav bail.

Nezināms skatupunkts

Es redzēju viņu un ielas mokāmies. Likās, varbūt palīdzēt, varbūt nogrūst vēl zemāk. Pagātne un atmiņas it kā lika piecelt un aprūpēt, bet tagadne lika iešaut vēl vienu brūci. Es nevarēju izdarīt ne vienu, ne otru un tikai sēdēju savā slēpnī.

Pēc kāda brīža es redzēju kādu puisi pieskrienam pie viņas, ieceļot mašīnā un aizvedot. Viņa sejā bija redzams satraukums un nožēla. Jauki, esmu aizvietots.

Denija skatupunkts

Mēs ar Noru bijām aizgājuši uz ēdnīcu paēst. Ārsti teica, ka drīz mēs varēsim ieiet pie viņas, bet vēl joprojām negribēja teikt, kāds ir viņas stāvoklis.

Mēs sēdējām klusumā. Es neteiktu, ka tas bija komfortabls, bet ne gluži neveikls. Es bīdīju zirni pa šķīvi vērojot, kā tas ripo pa gludo virsmu.

-Viss būs labi, Denij.- Nora mani mierināja.- Ej jau atpakaļ, es tūlīt nākšu.- viņa man uzsmaidīja un aizgāja, liekas ka tualeti. Es atgriezos savā jau iesēdētajā krēslā. Mēs bijām šeit pavadījuši jau aptuveni diennakti. Joprojāms nekādas atbildes no ārstiem. Mani pamazām sāka nomākt nogurums un acis lēnām krita ciet. Es iekārtojos nedaudz ērtāk un acu mirklī aizmigu.

***

Es pamodos, kādam kratot manu plecu.

-Kas tas bija par čali, Den?- Nora man vaicāja.

-Kāds čalis?- es klusi nomurmināju vēl joprojām esot ļoti miegains.

-Tas kurš tikko iznāca no Hortenzijas istabas. Tu te sēdēji, tu neredzēji ne kā viņš iegāja, ne izgāja?- meitene apmulsusi vaicāja.

Es ātri uzlecu kājās un ieskrēju viņas palātā. Es biju tik nepacietīgi gaidījis viņu ieraudzīt, ka aizmirsu visu. Neērto krēslu, miegu un nepazīstamo puisi.

Viņa gulēja baltajos slimnīcas palagos, zilajiem matiem izplūdušiem kā krāšņā segā. Meitenes āda bija lielākoties ļoti bāla, ja neskatījās uz vietām kur tā bija asiņaina un zila. Vēsā slimnīcas lampa lika viņai izskatīties vēl slimākai. Nabaga Hortenzija, viņa nebija to pelnījusi.

Es apsēdos uz krēsla viņai blakus un saņēmu viņas mazo, trauslo vadiem noklāto rociņu savējā. Tā bija auksta. Nebija ne miņas no man ierastās siltās plauksta, no smaida, kas rotāja to jauko seju neskatoties ne uz ko. Jau iepriekš likās, ka es biju pazaudējis tik daudz, bet šobrīd, kad tas nav atkarīgs no manis, likās ka viss kas man pieder izslīd caur pirkstiem.

Es gribu mirt.  Šie vārdi nebija atstājuši manu prātu no pagājušās nakts. Es gribu pārjautāt sev vēl un vēlreiz, vai viņa to tiešām domāja. Bet dziļi iekšā es skaidri un gaiši zināju atbildi. Kaut es spētu viņai palīdzēt. Bet tad pacēlās vēl viens jautājums. Vai es esmu viņai piedevis? Lai arī nu jau es brīvrātīgi piespiedu kārtā pats piedalījos šajā laupīšanā, bet mani nepameta sajūta, ka esmu nodots un pievilts. Iekšā maza balss man lika nepiedot, bet tajā pašā laikā... Es nezinu. Redzot viņu guļot šajā gultā nekustīgu, vienīgā skaņa ir mākslīgās elpināšanas aparāti un sirds darbības aparāti, tas ir dienzgan šausminoši.

-Sveiki, Kārsona jaunskungs.- manu uzmanību pievērsa skaļa balss, kas izjauca visu brīža noskaņu. -Es atnācu lai pateiku jums par Henslijas jaunkundzes veselības stāvokli. Diemžēl mēs šobrīd nespējam pateikt šo traumu iznākumu. Viņa ir diezgan stipri cietusi. Ir lauzti vairāki kauli un viņa zaudēja daudz asiņu. Pagaidām tas ir laika jautājums. Ja pēc nedēļas nebūs nekādu dzīvības vai ārstēšanās pazīmju man bail, ka mums nāksies viņu atvienot un piešķirt vietu pacientiem kurus ir iespējams glābt. Viņai tomēr nav iespējams atrast nevienu radinieku. Bet es ticu, ka tik tālu mēs nenonāksim, mums tikai atliek gaidīt līdz viņa izlems pamosties.- ārsts man uzsmaidīja un izgāja no telpas.

Sasodīts, ja viņš zinātu. Viņa negrib pamosties, viņa to nevēlas, kapēc lai viņa to darītu! Un tad viņi viņu atvienos.

-Sasodīts, Henz, tev ir jāpamostas, mazā. Es sev nekad nepiedošu. Es gribēju tevi saglābt, tik ļoti gribēju. Es gribu, tev ir jāmostas! Tu nevari mani atstāt!- es jutos izmisis, tik ļoti izmisis un tukšs.

***

Nākamajā rītā pamostoties es vēl joprojām turēju viņas roku. Es nebiju gulējis pārāk labi, tā nu es nolēmu doties mājās, izgulēties savākt sevi un atkal atnākt vakarā.

-Hei, veseļoties, ja? Dzer daudz tējas.- es it kā jokojoties teicu nekustīgajam ķermenim. Nezinu, vai es centos palīdzēt sev justies labāk, vai arī sāku jukt prātā.

Ceļoties lai ietu manu uzmanību pievērš puķu pušķis, kas stāv vāzē un nakts skapīša pie Hortenzijas gultas. Tas ir diezgan skaists, no dažādām puķēm veidots pušķis. Tajā bija ielikta zīmīte, uz kuras glītā rokrakstā bija rakstīts.

Veseļojies, Horij! Man tevis pietrūkst.
Ar mīlestību, Teo

Kas ir Teo? Kapēc es par tādu nezinu? Skaudība ieperinas manās krūtīs, kad es nolieku zīmīti atpakaļ, uzmetu meitenei pēdējo skatienu un atstāju riebīgo palātu. Uz pāris stundām.