Zem Asmens

Es atgriežos vecajos ieradumos

Hortenzijas skatapunkts

Es stāvēju apjukusi skatoties kā Denijs aiziet. Tas bija ne tikai izjucis plāns, bet ja sakam godīgi man pa vaigiem tecēja asaras. Ko gan es gribēju? Viņu un šo stulbo karjeru, kas pat nav karjera? Es zināju ka tā nebūs. Bet kaut kas viņa vārdos un aiziešanā lika manai dvēselei salūzt vēl sīkākās lauskās. Bet ko gan es varēju mainīt.

Es pacēlu no zemes pistoli ko Denijs bija izvilcis ko manas "kleitas" apakšas un ieliku to tur atpakaļ. Es noslaucīju asaras un aizgāju uz otru pusi. Tas gan nebija ceļš uz manu dzīvokli, bet kuru gan tas uztrauc. Es iegāju mazā kafejnīciņā un nopirku sev mango tēju - manu mīļāko, un apsēdos pie galdiņa, kas atradās pie paša loga, no kura pavērās skats uz pilsētas rosīgajān ielām. Es izvilku no somas savu klēpjdatoru, uzliku austiņās mūziku un sāku darīt kādu skolai uzdotu darbu.

Pēc neilga brīža es novērsos no ekrāna, lai nedaudz atpūtinātu acis. Es malkoju tēju un vēroju pilsētu. Ielas otrā pusē es ieraudzīju kaut ko, par ko es biju iedomājusies jau vakar. Es pabeidzu dzert tēju, ieliku savas lietas atpakaļ somā, atvadījos no pārdevējiem un devos pāri ielai. Es iegāju nelielajā bodītē.

-Sveika, jaunkund, kā varu pakalpot?- jauna meitene mani smaidīgi uzrunāja.

-Es vēlētos nokrāsot matus. Zilus.- es atbildēju ar smaida atblāzmu sejā.

-Vai ir kādas īpašas vēlmes?- viņa laipni ievaicājās. Es viņai parādīju bildi telefonā, kur es vēl biju ar ziliem matiem. Viņa tikai pamāja ar galvu un sāka darboties gar maniem matiem.

-Jums jau ir bijuši zili mati? Tā bildē taču bijāt Jūs, vai ne?- meitene apvaicājās.

-Jā, tā biju es.-

-Kapēc nolēmāt atgriezties pie zilajiem?- viņa jautāja. Redzēju, ka meitenei darbs bodītē nebija tas jautrākais, tā nu es nolēmu ar viņu papļāpāt, lai arī man īsti tam nebija noskaņojuma.

-Man tie mati vienmēr bija ļoti tuvi. Es izmēģināju brūnus, bet jau kādu laiku domāju ka gribu atpakaļ zilos. Tie tā kā papildina manu noskaņojumu un raksturo mani. Nu gribu tos atpakļ, jo ar brūnajiem saistījās kāds laika posms, ko nu gribu atstāt pagātnē.- es atbildēju.

***

Skolā es atkal vairāk vai mazāk biju "vecā es". Mani mati atkal bija zili un es izvairījos no Denija sabiedrības, lai arī tas bieži vien no manis prasīja būt vienai un nerunāt ar Viveju un pārējām meitenēm. Bet es tāpat ne ar vienu nerunāju. Es viena staigāju pa gaiteņiem klausoties austiņās savas mīļākās grupas un nolienot klusā stūrī lai palasītu kādu labu grāmatu. Nelikās, ka tas Viveju īsti uztrauc. Viņa bija bijusi ar mani cauri visiem manas dzīves posmiem, bet nu nelikās ka viņai vairs rūp. Viņa bija atradusi labākus cilvēkus nekā es, un es viņu par to nevainoju.

Es sāku atgriezties arī pie sava vecā paraduma jeb stundu kavēšanas. Lai arī šis ir pēdējais gads, man vairs nav motivācijas kaut ko darīt. Man vairs nebija ģimenes, Denija, Vivejas, draugu kas varētu mani motivēt saņemties un izdarīt.

Skolā mēs ar Deniju dažkārt nejauši saskatījāmies, bet jau ātri vien novērsām skatienus. Nora gan izskatījās uz mani varen nikna. Es zināju, ka viņai un Denijam ir ļoti tuvas atiecības, bet sākumā viņa bija tik mīļa un izpalīdzīga, bet nu centās mani ar skatienu nogalināt.

Čedam varen labi veicās ar Deniju. Viņi bija ļoti tuvi draugi, Čeds pelnīja daudz un izskatījās pat ka viņam Denijs ir patiess draugs.

Man bandā viss iet kā pa kalniem. Es pat vairs nespēju atšķirt vai man iet labi, vai nē. Es pelnu par nekā nedarīšanu. Ne jau tikai tas, ka esmu vienīgā meitene nu ja neskaita to pārnācēju, kas ir uz miršanas sliekšņa, bet tā kā viņa ir ar vienu kāju nāvē es viņu neskaitu.

Brīžiem ir sajūta, ja Markuss nebūtu boss es jau sen būtu padarīta par prostitūtu un visi mani iespējamie līdzekļi ienāktu no tā. Bet dēļ Markusa es esmu kā glābta. Es dažkārt nokavēju sapulces, nerunāju ar bandas biedriem, bet visi ir pievērsušies Čedam, ap kuru nu grozās visa dzīve. Viņš pelna daudz, bet pateicoties tam, ka man Markuss ir gandrīz kā tēvs, es vēl joprojām pelnu vairāk. Man uzdotos darbus es protams vēl joprojām izdaru kārtīgi, ar ieaudzināto rūpību, taču Marks man arī uzdod mazāk, ļaujot man darīt ko vien es gribu. Viņš neļauj puišiem man piedurt ne pirksta, viņus vienmēr apsaucot, vai noraujot algu.

Šobrīd es gatavojos kārtējai dienai skolā. Es uzvelku melnas pieguļošas bikses, melnu t kreklu ar kādu tekstu no manas mīļākās grupas dziesmas, atstāju zilos matus izlaistus pa virsu uzvelkot melnu beanie (A/p beanie- cepures veids, es nemācēšu īsti izskaidrot, ja nesaprotat nebaidaties un uzticaties Mātei Google, viņa jums paskaidros). Kājās bordo sarkanās, nolietotās kedas. Paskatos spogulī. Jauki, mans apģērbs ir tik pat melns kā mana dvēsele. Nu varbūt ne gluži, bet tas man liek justies tā ka manā dzīvē ir vēl kaut nedaudz humora. Es paņemu savu mugursomu un dodos uz virtuvi, kur ieslēgusi televizoru es sāku sev gatavot brokastis - manu rīta svarīgāko sastāvdaļu. Kad tas ir padarīts es uzsāku lēnu ceļu uz skolu spārdot retos akmeņus ar vecajām kurpēm. Es ieeju skolā jau nokavējusi vismaz desmit minūtes no stundas. Es lēnā garā aizeju līdz klasei, atveru durvis un nepievēršu uzmanību sev pievērstajiem skatieniem. Neklausoties skolotājas morālēs es dodos uz savu vietu, bet pamanījusi ka tajā solā man blakus sēž Denijs es galvu nokārusi iekritu citā, pilnīgi tukšā solā.

-Klase, jums būs jāsāk projekta darbs.- šis teikums mani izrāva no transa kurā biju ieslīgusi, bet tas mani ne iepriecināja, ne arī uztrauca. Es tāpat zināju, ka darbu beigās veikšu viena jo neviens negribēs būt ar mani, un pat ja kādu ar mani iedalīs, viņš izlūgies lai varētu strādāt ar jebkuru citu. Es to jau zinu pēc pieredzes. Manuprāt, tas nav tikai tapēc ka man nav draugu, bet kaut kāds respeksts vai bailes pret mani gadu gaitā ir izveidojušās.

-Krisjans ar Emiliānu, Denijs ar Hor... Ak, es kārtējo reizi nespēju atšķirt.- skolotāja novaimanājās. Mēs klasē bijām divas meitenes ar diezgan sarežģītiem un vienādiem vārdiem.- Denijs ar... Horensu un Nora ar Hortenziju Heltu.