Zem Asmens

Elle zemes virsū

Kārtējā skolas diena sākās kā parasti. Es saģērbos un paēdu, nu jūs jau ziniet, parastā rutīna. Es uzmetu uz pleciem somu un pametu dzīvokli. Es izgāju uz ielas un sapratu ka es kavēšu skolu, tā nu es nolēmu iet pa mazākajām un klusākajām, bet toties ātrākajām ieliņām. Es nogriezos uz pilnīgi tukšas ieliņas. Te viss likās salīdzinoši pelēks un nolaists, ne īpaši omulīgi, bet kaut kādā ziņā man bija sajūta ka esmu jau pieradusi pie šādas vides.

Es gāju diezgan straujā gaitā, skatoties telefonā un rakstot Vivejai, attaisnojumu par to kapēc vēl neesmu skolā. Nākamajā brīdī es sajutu divas rokas mani stipri saķerot tā, ka es nespēju pakustēties. Es spirinājos un centos pretoties, vai vismaz saskatīt uzbrucēju, bet viņš viennozīmīgi zināja, kā panākt lai es nespēju izkustēties. Nākamajā brīdī man kaut kas no mugurpuses iesita pa galvu. Sitiens nebija pietiekami stiprs lai mani atslēgtu, bet tas nebija arī vājš. Sitējs iznāca man priekšā un tas bija neviens cits, kā mans tēvs. Bet mani vēl joprojām turēja divas rokas aiz muguras. Tēvs nāca man klāt, lai vēlreiz man iesistu, bet es stipri viņam iespēru pa celi, kas lika viņam nokrist un vārtīties pa zemi sāpēs. Es izmantoju laiku, lai mēģinātu tikt vaļā arī no otra vīrieša, bet tas nekādi nesanāca.

-Kuce!- "tēvs" iespļāva man ceļoties kājās. Viņš iesita man stipru pļauku, un turpināja mani sist līdz es izmantoju nākamo izdevību un šoreiz viņam iespēru kājstrapē.

-Maita!- viņš skaļi iesaucās. Es izmantoju manis turētāja apmulsuma mirkli un izslīdēju no viņa tvēriena. Es iespēru arī viņam pa celi, pietiekami stipri lai viņš mani nepaspētu panākt un skrēju uz tuvāko vietu kas nāca prātā. Es nonācu pie diezgan lielas privātmājas netālu no notikuma vietas. Es zināju, ka māja ir ciet, tāpēc es apsēdos pie Denija mājas lieveņa un pēc neilga mirkļa es pat aizmigu.

***

-Hortenzij!- kāds iesaucās un mani maigi papurināja aiz pleca. Es lēni un miegaini atvēru acis un ieraudzīju savā priekšā notupušos Deniju. Ko?

Nākamajā brīdī man prātā atskrēja visas atmiņas. Viss likās kā miglains, it kā es peldētu uz mākoņa. Kad es atapos es jau biju pacelta un viņš mani nesa iekšā. Mēs uzgājām augšā pa kāpnēm un līdz kādai istabai. Tad es tiku apguldīta kaut kur kas, manuprāt, bija gulta. Tad es sāku lēnām atkal slīgt miegā.

-Neguli.- Denijs nočukstēja un noglāstīja manu vaigu. Manas acis automātiski atvērās un es cīnījos lai paliktu nomodā. -Piedod...- viņš klusi atvainojās.

-Ko...- es nepaspēju pabeigt teikumu kad es saujutu neiedomājamas sāpes, kas lika manām asarām izsprāgt un man sāpēs kliegt. Viņš dezinficēja manas rētas. Man likās, ka tā bija elle uz zemes virsas, uz brīdi man tiešām likās ka es degu. Tas bija viens no drausmīgākajiem murgiem.

Kad viņš beidza viņš mierinoši gāstīja manu galvu, kamēr es vēl joprojām raudāju, bet tajā pašā laikā es biju pateicīga, es pati to nekad nebūtu izdarījusi. Viņš neko neteica, tikai jau kārtējo reizi par mani parūpējās. Denijs aizgāja līdz savam skapim, kaut ko paņēma un tad atnāca atpakaļ. Viņš uz mani paskatījās un nākamajā brīdī novilka manu kreklu. Es gribēju kliegt un sist viņu, bet es nespēju pakustēties. Viņš ļoti ievērojami apskatīja manu ķermeni. Denijs iekoda savā lūpā, bet tad novērsās un uzvilka man vienu no saviem džemperiem. Tas man bija daudz par lielu, bet tas sasildīja manu ķermeni, kurš man nemanot bija pārsalis. Tad viņš pagāja tālāk un pārvilka kreklu. Kamēr viņš vēl nebija kreklu uzvilcis es pamanīju rētu uz viņa mauguras, kuru es iepriekš nebiju ievērojusi. Nepārprotiet, es uz viņu neblendžu, viņš pats staigāja pa manu māju bez krekla.

-Kas tev tā par rētu?- es jautāju, vairs nejutdama miegu. Dezinfekcias līdzeklis to laikam aizbiedēja.

Denijs pagriezās, pienāca pie manis un skatījās manās acīs it kā izlemdams vai man uzticas, vai nē. Tad viņš nopūtās, apsēdās man blakus gultā un sāka spēlēties ar maniem pirkstiem.

-Tu nevienam nevari teikt, labi?- viņš ļoti nopietni uz mani paskatījās, un es ar tik pat nopietnu izteiksmi pamāju ar galvu.

-Kad man bija piecpadsmit es biju kopā ar savu... laikam trešo meiteni. Es tajā laikā biju totālākies fuckboy. Un es neko labāku nevaru teikt arī par to meiteni. Viņu sauca Kate. Mēs bijām kopā pusgadu un mēs bijām viens no skolas populārākajiem pāriem. Cik man bija zināms viņa tā pusgada laikā nebija gulējusi ar nevienu citu, un es tā pat. Man likās, ka tā bija mīlestība ko es pret viņu izjutu. Es biju stulbs. Pienāca diena, kas bija mūsu 6 mēnešu jubileja. Es viņai biju nopircis milzīgu rožu pušķi un zini tos lielos lāčus. Nu tādu, un es aizbraucu uz viņas māju. Es iegāju viņas istabā, es biju sajūsmināts ka spēšu viņu pārsteigt, bet tad es ieraudzīju kaut ko tādu, ko es nebiju gaidījis. Viņa tajā sasodītajā gultā darījās ar citu. Es biju nikns. Viņa zināja, ka es redzēju un pavirši saģērbusies mēģināja tikt man pakaļ. Viņa sauca manu vārdu, bet es nogriezos rajonā, kurā es zināju viņa savu kāju nespers. Es iemetu rozes un to sasodīto lāci pirmajā mistkastē kas pagadījās un sperdams visu kas bija pa ceļam es kaut kur gāju. Kur? Es pats nezināju. Nākamajā mirklī man bija uz galvas uzmests maiss un es tiku kaut kur vilkts. Kad man noņēma no galvas maisu es biju kādā vecā un pamestā ēkā un ap mani stāvēja cilvēki, kas nebūt neizskatījās draudzīgi. Viņiem rokās bija ieroči, kurus legāli dabūt nav iespējams. Viņi bija ģērbušies tumšās drēbēs un katram otrajam es spēju saskatīt rētas. Viņi man piedāvāja darījumu. Iespēju bez maksas novākt jebkuru, kuru es vien vēlējos. Apmaiņā pret darbu ar viņiem. Todien es pieļāvu stulbāko lēmumu manā dzīvē. Es piekritu. Un iekritu. Hortnij, viņi ir ļauni cilvēki. Cilvēki ar cietām sirdīm un no viņiem nav atpakaļ ceļa. Viņi ir gangsteri, Hortnij.- Denija balss bija patiesi izmisusi. Es noelsos. Viss patiešām bija patiesība. Bet... Kapēc viņš man to stāstīja?

-Es no viņiem vaļā netiku un es biju totāli iekritis melnajā biznesā. Mans darbs bija novākt. Es to izvēli vēl joprojām nožēloju.-

-Tātad tu esi... Gangsteris.- vēl viena lieta kas man tīri labi padodas - tēlošana.

-Vairs ne. Es nezinu, kā man tas izdevās. Es vienu dienu vienkārši aizgāju. Nu labi, tas nebija tik vienkārši. Tur bija šaušana un tādā garā, un tajā cīņā es dabūju rētu par kuru tu prasīji, bet es tiku prom un vēl līdz šai dienai es neesmu novākts. Tā ir veiksme, bet visdrīzāk mani kaut kādā ziņā izmanto. Mēs pārcēlāmies uz šo pilsētu, tas gan nav nekur tālu no tās bandas, tikai viena pilsēta, bet šajā pilsētā ir arī citi gangsteri, vesela banda. Esmu diezgan drošs, ka viņi mani izmanto lai kaut kā novērotu to bandu.- viņš zināja arī par mums, bet ja ņem vērā, ka viņš šo visu izstāstīja, tad viņš nezin par mani.

-Kapēc tu man to stāsti? Tu man uzticies?- es viņam paprasīju.

Denijs uz mani paskatījās ar maigu skatienu. -Hortnij, es zinu ka aiz tās klusās un nejaukās maskas aiz kuras tu sevi slēp dēļ visa, kas tev ir nodarīts ir labs un jauks cilvēks. Salauzts, bet labs.- un viņš pasmaidīja. Un arī man neviļus izlauzās smaids. Man šobrīd viņa bija ļoti žēl. Viņš izlika sevi, kā uz paplātes, bet es slēpjos un meloju. Bet man nav citas izejas.

***

A/p Kooo? Jauna nodaļa? Jup. Es laikam turpināšu publicēt jaunas nodaļas šajā stātā, līdz es kārtējo reizi izlemšu, ka šis stāsts man ir par tumšu un drūmu lai ko tādu rakstītu.

Bet nebaidieties paust savas domas rakstnieki grib zināt ko lasītāji domā :)

Saakne.