Zem Asmens

Man ir labi vienai

Pirms iziešanas no mājas es ieskatījos spogulī. Mugurā sarkans krekls, džinsu jaka, melni legingi un sarkanas kedas. Mugurā uzmetu melno skolas somu. Zilie mati saņemti pajukušā zirgastē. Es izgāju no mājas un aizslēdzu durvis. Viveja jau gaidīja viņas mašīnā pie mājas. Es iekāpu iekšā un iekritu meitenes apskāvienā.

-Labrīt.- es tikai izvairīgi novilku un samāksloti pasmaidīju.

-Labs rītiņš!- meitene iežvidzinājās un plati smaidīdama pievērsās ceļam. Es jutos nedaudz neēri. Neērti par to ka nepēju atbildēt meitenes draudzīgajai attieksmei. Es to vienkārši nepēju. Nu mēs bijām draudzenes, bet kopš mammas nāves viss ir citādāk. Viss ir mainījies. Vienīgā draudzīgā attieksme ir no Vivejas. Viņa ir sabiedriska, draudzīga un laipna pret visiem. Turpretīm es nesociāla, sevī noslēgta maita. Tā es par sevi domāju. Man nebija citu draugu. Nu labi, no bandas, bet lielākoties mēs nebijām draugi. Mēs tādus tēlojām. Mēs bijām kolēģi. Es nelaidu cilvēkus sev klāt, jo man tas nepatika. Nebiju radīta lai kontaktētos. Man patika būt sevī noslēgtai. Agrāk es biju skaļa, ļoti sociabla, man bija daudz cilvēku man apkārt un es biju laimīga. Ja man pajautāju kāda esmu tagad... Tad es nezinu, nezinu ko atbildētu.

Mēs piebraucām pie skolas un es izkāpu no draudzenes mašīnas. Apstājos un nolūkojos uz lielo ēku manā priekšā. Vēl viens murgains gads murgainā vietā. Es nopūtos un lieliem soļiem panācu draudzeni kura gāja pa priekšu un ar visiem sparīgi sveicinājās. Visi vienmēr uzskatīja ka mūsu draudzība ir ļoti dīvaina. Divi pilnīgi pretstati.

Tādā garā mēs aizgājām līdz klasei. Pirmā mums bija vēsture. Iegāju klasē, nometu somu un iekritu savā solā. Viveja kaut kur tālāk vidžināja starp klasesbiedriem.

-Hortnij, nāc iepazīties ar klasesbiedriem.- meitene sauca no otra klases gala. Es paņēmu savu telefonu no galda un izlikos ka kaut ko daru.

-Man tāpat ir labi.- es atbildēju un dzirdēju kā meitene nāk uz manu pusi. Viņa mani piecēla kājās un aizvilka uz bariņu ar kuru iepriekš sarunājās. Viņi man uzsmaidīja, bet es tikai ieņēmu aizsardzības stāju - sarustoju rokas uz krūtīm. Es nejutos komfortabli.

-Iepazīstieties, mana labākā draudzene Hortenzija. Hortenzij, šīs ir Emija, Elize un Margote jeb vienkārši Margo un mūsu jaunā klasesbiedrene Nora.- Viveja mani iepazīstināja ar visām meitenēm pēc kārtas. Visas izņemot Noru bija no skolas "populārā" gala. Tas labi nebeigsies. Bet meitenes man tikai uzsmaidīja. Tūlīt jau arī noskanēja zvans. Es ieslīgu savā krēslā un sāku klausīties skolotājas lekcijās.

Pēc ceturtās stundas mums bija pustdienas. Uzreiz pēc zvana devos ārā no klases un lēnā garā aizvilkos līdz savam skapītim. Noliku liekās grāmatas un lēnām aizšļūkāju līdz ēdnīcai. Nopirku ēdienu un jau gatavojos sēsties pie ierastā galdiņa viena pati un gaidīt ka varbūt, varbūt atnāks Viveja. Es viņai neuzspiedu savu vientuļo dzīvi. Tā nebija paredzēta viņai.

Bet tad pāri visi ēdnīcai es izdzirdēju spalgu spiedzienu: -Hortnij, nāc pie mums!- es ieraudzīju Viviju otrā ēdnīcas galā sēžam pie populārā galda. Gan viņa, gan pārējās meitenes man sparīgi māja. Perfekti. Elle. Es nokārtu galvu lēnam aizšļūkāju un apsēdos Norai blakus. Visi savā starpā sarunājās tā nu es tikai ēdu klusumā. Pie mūsu galdiņa sēdēja arī skolas populārie čaļi. Es tiešām nejutos savā ādā.

-Kapēc tu esi tik bēdīga?- Nora viegli pieskārās manai rokai. Es pacēlu skatienu uz meiteni.

-Viņa vienmēr ir tāda!- viens no populārajiem čaliem iesaucās. Man liekas ka viņu sauca Leino. Nebiju pārliecināta.

-Ja gribi par to parunāt es vienmēr esmu blakus, labi?- Nora atkal pievērsās man un es pamāju ar galvu. Mēģināju izspiest arī mākslīgu smaidu.

-Viņa neizmanto citu palīdzību.- Leino atkal iesaucās. Es viņam veltīju iznīcinošu skatienu un viņš tikai pacēla rokas kā aizsargājoties.

Kāds iesēdās starp mani un Noru. Es nepacēlu skatienu lai uzzinātu kas ieradies. Es tikai turpināju urbties savā šķīvī. Nespēju sagaidīt kad šis murgs beigsies.

-Kāds te izskatās kā no citas pasaules, ko?- puiša balss man blakus ierunājās. Es pagriezos pret viņu un viņš skatījās uz mani un smīnēja. Agh... Kārtējais populārais čalis. Viņam bija melni mati kas ieveidoti uz augšu un brūnas acis. Es zināju ka viņš runā par mani. Zinu ka biju atšķirīga. Visas meitenes bija saģēbrušās diezgan svinīgi. Nē, tas laikam nav īstais vārds. Sapucējušās, tā jau labāk. Svārki vai vismaz pie legingiem kāds smukāks džemperītis. Un tad esmu es. Man vienalga ka esmu sagērbusies kā... Kā es. Tā lūk.

-Skauž?- es tikai atprasīju un atsāku ēst.

-Johaidī, viņa vienmēr tāda ir?- čalis man blakus ievaicājās. Leino tikai galda otrā pusē piekrītoši pamāja ar galvu.

Nevirši iesaistoties un klausoties sarunās es uzzināju ka čalis kas sēž man blakus un Nora ir dvīņi, čali man blakus sauc Denijs, drīzumā gaidāma basketbola spēle kurā piedalīsies gan Leino, gan Denijs kurš ir jaunais spēlētājs šajā komandā, gan pārējie puiši no mūsu galdiņa. Meitenes būs karsējmeitenes, lielākajai daļai šo cilvēku ir labas atzīmes un lielākā daļa skolas uzskata ka esmu dīvaina.

-Helta,- kāds mani uzrunāja man aiz muguras. Jā, man ir divi vārdi Hortenzija Helta. Un ja vēl ar uzvārdu tad Hortenzija Helta Henslija.

Es pagriezos par to kas mani uzrunāja. Man aiz muguras stāvēja Arsens. Čoms no bandas. Mans labākais draugs aiz Vivejas. Kopš mammas nāves gandrīz kā tētis. Vienmēr man palīdzēja, mani aizstāvēja, iemācīja man dzīvot nevis kā pēc grāmatām un pasakām, bet kā tas reālajā dzīvē ir. Viņš ir tikai divus gadus vecāks par mani. Jūs noteikti gribat zināt ko viņš dara skolā? Nu es arī.

-Arsen? Ko tu te dari?- es prasīju iepletusi acis. Viss galdiņš bija pievērsis man un puisim uzmanību.

-Tev ir pusis?- Denijs man paprsīja, bet es tikai ar pirkstu galiem pagrūdu viņa galvu un atkal pievērsos Arsenam.

-Atnācu tev pateikt ka Marks mums uzdevis jaunu darbiņu. Šoreiz nopietni. Nedrīkstam nopūdelēt. Tiekamies trijos tur pat kur vienmēr.- Arsels paskaidroja ar nopietno sejas izteiksmi kas bija viņa sejā kas runa bija par darbu. Netīto derbu, protams. Cita man nebija.

-Pāreie arī būs?- es paprasīju, Arsens tikai pamāja ar galvu un aizgāja. Es pagriezos atpakaļ uz atsāku ēst. Visi iezliekoties ka neko nav dzridējuši atsāka sarunas. Mani neuztrauca ka viņi dzirdēja. Tas neko nemaina. Nepadara neko labāku, un arī sliktāku ne.

-Nezināju ka tev ir puisis.- Ierunājās Denijs kuram laikam parastās sarunas šķita garlaicīgas.

-Kapēc tev vispār tas interesē? Tuklāt viņš nav mans čalis.-

-Kas tad?-

-Drīzāka kā lielais brālis.- Viveja atbildēja manā vietā. Es viņai pateicīgi uzsmaidīju.

-Par kādu darbiņu viņš runāja, Hortnij?- Drī ierunājās un visu acis pievērsās man.

-Grāmatu veikalā, nekas varāk. Mūsu priekšnieks mums īsti neuzticas.- jau ierastie meli. Tos izmanoju gan es, gan pārējie bandas dalībnieki. Viveja zināja. Viņa zināja kas es esmu. Bet viņa bija te kad man viņu vajadzēja. Jeb arī viņa vienkārši zināja kas draud ja viņa mūs nodos. Bet vai bija atšķirība? Atpakaļceļa tāpat vairs nav.