Zem Asmens

Es ticu pēcnāves dzīvei

Denija skatupunkts

Bija pagājusi jau gandrīz nedēļa. Es katru dienu nācu un sēdēju pie nekustīgā ķermeņa, lasīju viņai priekšā viņas mīļākās grāmatas, klausījos viņas mīļākās dziesmas, mācījos. Likās, ka mēģinu pavadīt ar viņu tik daudz laika cik spēju.

Bet es nebiju vienīgais. Tas Teo čalis arī atgriezās. Bieži vien man atnākot viņš šeit jau bija bijis. Nomainīja puķes, atstāja jaunu kartiņu vai kādu mīksto rotaļlietu. Viņš likās kā ļoti klišejisks puisis. Bet mani kaut kā tracināja tas, ka viņš turpināja nākt, bet man nebija ne jausmas, kas viņš tāds ir.

Šobrīd es gatavojos kārtējai skolas dienai. Bija palikušas vien divas dienas līdz viņi atslēgs Hortenziju. Man kļuva ar vien grūtāk un grūtāk gulēt mocoties vientulībā un vainas sajūtā.

Es uzvilku melnas džinas, melnu hūdiju un parastas kedas. Necentos strādāt pie sava izskata, šodien man bija vienalga.

Nora lejā jau gatavoja brokastis, likās ka viņa cep pankūkas. Es māsai palīdzēju saklāt galdu un mēs abi sākām baudīt gardo maltīti. Starp mums valdīja klusums. Telpu pildīja tāda it kā nomācoša un smaga sajūta. Ātā aiz loga viss bija pelēks. Jā tuvojas ziema, bet viss bija tāds izmiris pelēks.

Es staigāju pa skaļajiem skolas gaiteņiem nokārtu galvu, austiņām ausīs un ignorējot apkārtējo pasauli. Likās, ka pirmo reizi gadu laikā man cilvēki paiet garām, nevis nāk ar mani. Likās, ka pirmo reizi gadu laikā es gāju pret straumi. Es redzēju Viveju, laimīgu, nezrūpīgu, nodevīgu. Es redzēju manu māsu, skumju, nogurušu un nomocītu. Es meklēju vienu seju, kuru es sapņoju ieraudzīt tādu kā parasti. Bet es to nekad neatradu.

Es vēroju, kā manas melnās kedas šļūkā pa asfaltu man kārtējo reizi atstājot skolu un dodoties uz slimnīcu. Pamazām sāka līt un mans džemperis izmirka. Bet es nepaātrināju tempu. Man nebija jēgas.

Iekšā bija tāds savāds tukšums it kā melnais caurums būtu visu paņēmis un iznīcinājis uz neatgriešanos.

Aukstās lāses ripoja pa manu seju, bet es tās nejutu, jo mana āda bija tādā pašā temperatūrā.

Ieejot viņas palātā es ieraudzīju Markusu. Viņš iegriezās diezgan bieži.

-Sveiks, puis,- viņš mani uzrunāja, kad es pievilku otru krēslu pie viņas gultas.

-Sveiks, Markus,- es sveicināju pretī nekustīgi veroties Hortenzijas sejā cenšoties ieraudzīt kaut nelielāko kustību, bet kā vienmēr neko nemanīju. Es jutos tik bezcerīgi.

-Zini, viņa ir labs cilvēks. Viņai vienkārši nepaveicās dzīvē. Viņa negribēja tevi sāpināt. -Markuss teica ieskatoties man acīs ar savām tumšajām un noslēpumainajām, bet šobrīt maigajās un sāpinātajām.

-Es zinu. Es gribētu kaut es būtu uzklausījis.- es atbildēju. -Un visvairāk man ir bail, ka man vairs nebūs šādas iespējas.-

-Es gribētu teikt, ka viss būs labi un viņa izturēs, bet es pats sāku zaudzēt cerību. Mums atliek vien cerēt, puis.- Markuss nopūtās atkal pievēršot skatienu Hortenzijai.

***

Es kārtējo reizi pamodos uz neērtā krēsla. Paskatoties pulkstenī ieraudzīju, ka ir jau septiņi un nolēmu doties mājās. Ejot ārā no palātas manu uzmanību piesaistīja krakšķis man aiz muguras. Es pagriezos, bet tur neviena nebija. Paraustīju plecus un gāju tālāk. Tajā brīdī gulta iečīkstējās.

Hortenzija gultā bija sēžus. Viņa elsoja acīm iesplestām, skrāpēja sev seju un kaklu un svaidījās pa gultu.

-Hortezinj, tev viss labi?- es uzrunaju meiteni, bet viņa man neatbildēja un turpināja elsot. Es ātri piespiedu sarkano pogu, kas izsauc mediķus un atgriezos pie meitenes. Pēc neilga mirkļa atskrēja ārsti un sāka viņu stumt prom.

-Pirms cik ilga laika viņa pamodās?- steigā vaicājā kāda māsiņa.

-Pirms aptuveni minūtes. Vai viņai viss būs labi?- es satraukts atbildēju.

-Mēs darīsim ko varēsim. Es domāju šobrīd jums derētu doties prom, mēs ziņosim par viņas stāvokli.- un prom viņa bija. Es izgāju gaitenī un ieraudzīju sacelto jezgu. Daudzi atskatījās uz aizvesto meiteni, citi kratīja galvas žēlumā, bet vēl citi tam vispār nepievērsa uzmanību.

Es paņēmu savas mantas un negribīgi velkot kājas devos mājup. Man šeit tāpat vairs nebija ko darīt.

Hortenzijas skatupunkts

Es likās biju pavadījusi labu nedēļu nebūtībā. Šeit nekas nesāpēja, te ir tik labi! Es satiku mammu. Mēs runājām, pavadījām laiku kopā it kā nekas nekad nebūtu noticis. Esot šeit, kur ir tik labi es beidzot ticu dzīvei pēc nāves.

-Hortenzij, es gribu tev ko parādīt.- mamma man vienu dienu teica un paņēmusi mani aiz rokas kaut kur veda. Mēs iegājām it kā tukšumā un jau nākamajā brīdī es redzēju parasto pelēko pasauli, kurā biju pavadījusi daudzus nožēlojamus gadus.

Mēs iegājām slimnīcā, es īpaši nepievērsu uzmanību vietai kur atrados un tikai sekoju mammai. Mēs staigājās pa gaiteņiem un neviens nelikās ieinteresējies kur mēs ejam. Mēs nonācām līdz koridoram ar uzrakstu "īpašās uzmanības nodaļa". Šeit liekas ieiet var tikai ar īpašām atļaujām no apkalpes.

-Mammu, mums nav atļaujas.- es iesāku, bet viņa tikai saņēma manu roku un izvilka mani cauri durvīm.

-K-kā?-

-Neizmirsti, kas tu esi.-

Mēs turpinājām iet uz priekšu un tad vēlreiz izgājām cauri kādai sienai. Mani apžilbināja spigta un nepatīkama palātas gaisma. Kad manas acis atguvās es saku vēro kur esmu. Uz baltās, tīriem palagiem saklātās gultas gulēja... Nē, tas nevarēja būt! Tur gulēju es. Neveselīgu, zilganu ādu, izkārnušu ķermeni.

Es piegāju tuvāk neticēdama tam ko redzu. Sirds aparāts blakus manai gultai pīkstēja ritmiskiem pīkstieniem.

Telpā kāds ienāca. Markuss. Un tikai nedaudz vēlāk arī Denijs. Es staigāju pa istabu neticībā. Pieiedama klāt katram no viņiem es ieskatījos viņu skumjajās acīs, klausījos viņu tukšajās, skumjajās sarunās. Vai tiešām es tajā zemē kādam pietrūku?

Man pār vaigiem ritēja asaras. Es tur sēdēju un neticībā vēroju man acu priekšā notiekošo.

-Mīļā? Tev jāiet atpakal.- mamma maigā balsī ierunājās.

Es strauji pagriezos pret viņu: -Bet es negribu! Man šeit ir labi, ar tevi un pārējiem! Tur ir pārāk daudz sāpju!-

-Tev ir jāmēģina. Viņam tevi vajag.- es izsekoju mammas skatienam un raudzījos un guļošo Deniju. Viņš izskatījās tik pārguris. -Kādreiz tu tāpat tiksi atpakaļ, bet tagad tev ir jāmēģina atgriezties. Es tevi mīlu, dārgā.- mamma pienāca pie manis un noskūpstīja man galvu. Asaras ritēja man par vaigiem man klusi šņuktot. Viss palika miglains un attālinajās. Es mēģināju ķert, bet nespēju.

Nākamajā brīdī es atkal spēju just, es zināju, ka esmu atpakaļ savā ķermenī.

Es nespēju elpot, manas plaušas sāpēja un ķermenis locījās agonijā. Tās vēl nebija beigas.