Zem Asmens

Dzīve dara skarbu

Datums kas seko aiz manas dzimšanas dienas. Nakts. Pulkstens 2 varbūt 3. Es tiku pamodināta no tā, ka mani kāds kratīja. Es netaisījos vērt vaļā acis. Es pat nezinu kā šis kāds ir ticis manā dzīvoklī. Es nevienam atslēgas neesmu devusi, nu tā vismaz man liekas. Bet, sasodīts, ir 2 naktī kapēc lai es gribētu domāt kam es esmu devusi kaut kādas atslēgas.

Es apgriezos uz otra sāna. Man liekas ka es tikai sapņoju. Kur tas redzēts ka kāds ielaužas svešā mājā un purina mājas saimnieku. Ko viņi teiktu? "Sveiki, mēs esam vietējie laupītāji, es esmu Jānis, bet šis ir Juris, un atvainojamies par nepieklājību, bet mēs aplaupīsim jūsu māju." Totāli.

Bet šis kāds mani nebeidza kratīt. Vēl labāk, nu tas sāka arī runāt.

-Helta, Helta,- balss kļuva skaļāka. Likās ka es to kaut kur esmu dzirdējusi, bet prāts nebija pietiekami atmodies lai es spētu uztvert tādas nianses. -Augšā.-

Es negribīgi atvēru acis un ieraudzīju atvēzējušos Arsenu.

-Eu, eu, eu, mierīgāk.- es nu biju gandrīz pilnīgi atmodusies. Lai nu kā es negribu zilu seju.- Kas notiek? Ko tu te dari? Un kā tu tiki iekšā?- es viņu apbēru ar jautājumiem.

-Mierīgāk. Pirmkārt, mums ir jābūt jau ceļā. Otrkārt, Marks izdomāja ka visiem ir neatliekami jārunā. Treškārt, nav svarīgi kā es tiku iekšā, ģērbies mums jāsteidzas.-

Es ātri izkāpu no gultas, izbraucu ar ķemmi caur matiem un sataisīju tos nekārtīgā copē. Ja Marks ir sagatavojis sapulci naktī tad kaut kas nav pēc plāna, viņš ir mainījis plānu, vai viņš ir slims ar drudzi. Es vairāk lieku uz pirmo vai trešo variantu.

Es uzvilku kājās melnus legingus un brīvu, pelēku džemperi ar kapuci, kajās uzvilku melnās kedas. Tad mēs ātri izskrējām no dzīvokļa un bijām ceļā un bāzi. Mēs iegājām pa sētas durvīm un skrējām aukšā pa diviem pakāpieniem reizē. Mēs atvērām durvis un visu skatieni pievērsās mums.

-Aleluja, Helta klāt,- Marks iesaucās. Visi bija sastājušies ap viņu. Mēs pievienojāmies pārējiem.

-Viņa pārāk ilgi gulēja.- Arsens attaisnojās.

-Nu ja tava dūre ietriektos manā sejā, tas būtu paņēmis vēl ilgāku laiku.- es tikai atburkšķēju.

-Tu gandrīz sabojāji šo skaisto sejiņu?- Marks saķēra manus vaigus un muļķīgi pasmīnēja. Man ir tāda sajūta ka viņš ir iedzēris.

-Labi, nu pie lietas.- Marks pagriezās un sāka staigāt mums pa priekšu turp un atpakaļ. Viņš brīžiem nedaudz sagrīļojās. Es ceru, ka viņš nav mūs atvilcis uz šejieni izfantazēta sviesta dēļ.

-Mūsu rīcībā ir īpašas kārtis. Tas būs triumfs, tam ir jābūt triumfam. Saprotiet, tas ir bez maz vai kā pokera spēlē, kad tev ir jau trīs gājieni uz priekšu un tu esi pie lielā laimesta. Visi ir spēlējuši pokeru. Nu lūk tad jūs...-

-Apklusti, un ķeries pie lietas.- Čeiss Marku pārtrauca. Tam čalim šodien ir iekšas. Bet Marks tikai viņam uzmeta iznīciniošu skatienu. Varoņdarbs no viņa puses. Heii, man te vajadzētu kādu prēmiju ko pasniegt! Domāju ka jūs jau pamanījāt to cik bieži es izmantoju sarkasmu. Tā ir laba lieta. Atvieglo dzīvi.

-Lieta tāda, -Marks turpināja kad bija beidzis ar skatieniem iznīcināt Čeisu.- mums ir ļoti paveicies. Mēs savā pusē esam dabūjuši vienu no viņu bandas svarīgākajiem cilvēkiem.- viņš pat tās bandas nosaukumu nevar pateikt. Mēs to nezinam. Dažkārt es domāju, viņš negrib lai mēs to zinam, jeb viņš viņus necieš tik ļoti ka pat nosaukumu nevar izrunāt.- Ziniet, nauda ir laba lieta. Ar to var panākt visu. Bet nu jā, lieta tāda ka nu viņa strādā mūsu labā. Helta, viņa būs tavā rīcībā, tev viņa jāvaktē. Jūs varat izmantot arī viņu lai tiktu pie Denija. Domāju, ka jums pašiem arī galvas ir uz pleciem. Tas šim vakaram viss, Helta paliek.- Marks noslēdza sapulci. Visi sāka izklīst.

-Tevi vajadzēs aizvest mājās?- Arsens pienāca pie manis.

-Būtu jau labi, bet cik es atceros mēs uz šejieni neatbraucām ar mašīnu.-

-Čeiss aizvedīs, mēs gaidīsim ārā.- Arsens jau pagriezās un devās projām. Es par atbildi pamāju ar galvu, kaut Arsens to jau vairs neredzēja.

Es telpā biju palikusi viena. Marks kaut kur bija aizgājis. Es stāvēju tukšās telpas vidū. Es piegāju pie lielā loga, kas aizņēma lielāko daļu sienas. Pa to pavērās skats uz mierīgo pilsētu. Cik nu mierīga tā bija. Pat naktī nekad nebūs pilnīga miera. Interesanti, ko tie cilvēki dara. Kāds varbūt nevar aizmigt, kādam sieva mājās izsalkusi, kādam suns aizbēdzis, kādam varbūt bērniņš dzimst. Es esmu te klusumā un mierā un dzīvoju savu dzīvi, pat nezinot kā ir citiem. Kādam ir grūtāk nekā man, kādam vieglāk, bet es klusībā ceru ka Dievs viņiem beigās piedos un viņi būs paradīzē. Jo kaut kāda klusa daļiņa manī ticēja, ka tāda ir. Un kaut kāda klusa daļiņa manī zināja, ka es tur nebūšu. Es aizgāju nepareizu ceļu.

-Skaisti, ne?- manas pārdomas iztraucēja Marks.- It kā tikai pilsēta, bet visam ir savs skaistums.- es nekad nebiju domājusi ka es dzirdēšu šādus vārdus no šī vīra. Un tā nu es tur stāvēju muti papletusi.

-Jā, es zinu, ka es izskatos un uzvedos kā vecs īgnulis, kuram viss kas ir svarīgs ir nauda, bet tā jau nav.- Marks klusi runāja, un man radās sajūta, ka es viņa sejā pamanu skumju atblāzmu. Un nebūtu lieki piebilst, ka Marks nemaz nav vecs. Viņam ir varbūt kādi trīsdesmit.

-Es... Nu...- bija vienīgais ko man izdevās dabūt ārā.

-Un par ko tu domāji?- pēc pailga klusuma brīža viņš ievaicājās.

-Par to kāds ir viņu dzīves ceļš. Par to kam viņi iet cauri, ko redz, kā dzīvo. Un to ka viņi gan jau beigās nonāks paradīzē. Un to vai es tur nonākšu.- es atkal skatu biju pievērsusi logam.

-Es ticu ka tu tur tiksi. Zini, tu neesi slikts cilvēks, Hortenzij. Dzīve tevi ir darījusi skarbu un cietu kā akmeni. Tev ir sāpējis un tu izvēlējies to kas tev likās vieglākais ceļš kā tikt prom.- Marks bija pilnīgi pārliecināts par katru savu vārdu.

-Tikt prom no kā?- toties es nebiju pārliecināta par neko. Šī saruna mani mulsināja, ļoti.

-No visa. No emocijām, sāpēm, atmiņām, cilvēkiem. Es zinu kā tu jūties. Arī man ir bijs grūti, arī es esmu vīlies dzīvē un cilvēkos.-

-Pastāsti man,- es tik ļoti gribēju zināt. Kapēc man šis stiprais vīrs liek sevi kā uz paplātes? Vai tiešām mūsu likteņi ir līdzīgi, kā viņš saka?

-Garš stāsts, ne šajai reizei. Es tikai gribu, lai tu zini, ka es tev uzticos un es tev ticu, Hortenzij. Tu esi stipra un tu tiksi galā. Es gribu lai tu pieskati to meiteni kas pārnāk. Ja kaut kas ir aizdomīgi ziņo. Es tev ticu. Es zinu ka tu to spēsi. Bet nu, arlabunakti.- Marks noglāstīja man matus un es sajutos tā it kā es jau zinātu visu par viņa dzīvi, un viņš zinātu visu par manējo. Es jutos kā mājās. Šīs pamestās biroja ēkas septītajā stāvā es sajutos kā mājās.