Zem Asmens

Es esmu kā paralizēta princese

Pēc stundas skolotāja mani pasauca pie sevis.

-Tēvs nav mājās?- skolotāja bija mana tante. Viņa bija tēta māsa. Par atbildi uz viņas jautājumu es tikai pakratīju galvu. Tante nopūtās un palaida mani.

Es izgāju no klases un lēnām sāku iet uz nākamo stundu. Bet tad kāds saķēra manu roku un mani apstādināja. Tas bija Denijs.

-Hei!- viņš draudzīgi iesaucās. Es par atbildi tikai pasmaidīju. Lai arī saruna ar manu tanti bija tikai pāris teikumus gara mans garīgais jau bija čupā. -Muns nākamā stunda kopā, tapēc izlēmu tevi pagaidīt, lai varam iet kopā.-

Mēs sākām lēnā garā iet uz nākamo stundu kas bija Ģeogrāfija. Mēs runājām par skolas dzīvi, par šo un to. Kad mēs aizgājām līdz klasei mēs ieņēmām savas vietas. Denijs apsēdās man blakus un mēs turpinājām runāt. Kad sākās stunda un klasē ienāca skolotāja puisis man skumji uzskaidīja un pagriezās savā solā taisni.

Pēc vēl pāris stundām pienāca pustdienas. Mani pēc stundas sagaidīja Viveja, kurai stunda notika blakus kabinetā, un mēs kopā devāmies uz ēdnīcu. Mēs nopirkām ēdienu un devāmies uz mūsu nu jau ierasto galdiņu. Mēs apsēdāmies un tad es pamanīju Čeisu kurš tajā mirklī izvēlējās savu ēdienu. Es viņam pamāju lai nāk pie mums. Tā viņš arī izdarīja un apsēdās starp mani un Viveju. Otrā pusē man blakus sēdēja Denijs kurā visu šo laiku uzmanīgi vēroja mani un Čeisu. Bet es izlikos ka viņa skatienu nemanu.

-Uzmanību, visi.- es iesaucos tik skaļi lai mani dzirdētu tikai mans galdiņš. -Šis ir Čeiss.- es visus iepazīstināju. Izskatījās ka Čeisu šajā bariņā pieņems tīri labi. Jauki, viens solis tuvāk.

Mēs visi runājām, ēdām, es saņēju ļoti daudz iedrošinājumus lai kļūstu vēl atvērtāka, ka viņi mani uzņem un es neesmu atstumtā. Tas viss man lika justies labāk. Beidzot, pēc daudziem gadiem man beidzot ir izredzes dabūt draugus. Jūs varbūt domājat: bet tev ir draugi no bandas utt, utt... Jā bet saprotiet ne visi no viņiem ir mani draugi, lielākā daļa ir tikai kolēģi, kā mēs viens otru saucam.

Es jutos iedrošināta un laimīga pēc stundām ejot uz savām mājām. Taču esot pie sava dzīvokļa man prieks it kā izplēnēja. Es pamanīju ka durvis nav aizslēgtas un tas varēja nozīmēt tikai vienu - mans tēvs ir mājās. Ziniet par to es tiešām nebiju priecīga.

Es klusām uz pirkstu galiņiem iegāju mājā, novilku apavus un mēģināju bez skaņas, lai tēvs nepamatītu mani, tikt līdz savai istabai. Taču kad es gāju cauri viesistabai aiz stūra kas veda uz vannasistabu izlēca mans tēvs. Tas varbūt izklausas nedaudz smieklīgi, taču tas ir tieši tas kas notiek vienmēr. Un tas nebūt nav smieklīgi.

Pirmais ko es saņēmu bija sitiens pa vēderu, tad pa seju, atkal pa vēderu, vēl pāris pa seju. Es parasti būtu mēģinājusi pretoies, taču šodien es to nespēju. Rokas, kājas un galva vienkārši nestrādāja. Es nespēju neko padarīt. Asaras izsprāga no acīm un es klusām uz zemes nokritusi šņukstēju.

-Kas ir maita, ko?- tēvs man uzkliedz iesperot sānā. Cauri ķernemim izšāvās sāpju šalts. No acīm izsprāga vēl vairāk asaru. -Kur tu vazājies? Kapēc neuztaisīji man ēst? - es neatbildēju. Tēvs bija noliecies man pie pašas auss un es jutu alkohola smaku no viņa elpas. Es pat saviebos, taču tad manai sejai dzēla visās malās un es atlaidu savilkto seju.

-Kuce, atbildi man.- viņš vēl pāris reizes man iespēra un tad manā prātā, redzē un dzirdē ienāca melna tumsa.

.................. .................. ..................

Es pamodos un lēnām atvēru acis. Man sāpēja visas malas un vēders sagriezās lūgdams aiziet un izvemt tā saturu. Es mēģināju piecelties, bet nespēju pakustēties, jo mani pārņēma sāpes. Es atkritu atpakaļ un tikai tagad ievēroju ka es guļu dīvānā nevis un zemes kur ved manas pēdējās atmiņas. Es paskatījos apkārt un pamanīju ka virtuvē kāda rosās. Tas "kāds" pamanīja ka esmu pamodusies un steidzās pie manis. Tad es pamanīju ka tas bija Denijs.

-Cik labi ka esi pamodusies!- viņš iesaucās un uzlika ledu man uz pieres. Es nedaudz sarāvos, bet tad atslābinājos līdz sajutu ka sāpes bija mazinājušās.

-Kas notika?- es skatoties puisim acīs uzdevu jautājumu kas kopš pamošanās mocīja manu prātu. Atminas nenāca atpakaļ.

-Es gluži nezinu. Es gribēju atnākt pie tevis, jo pie manis bija sazin kādā veidā nonākušas tavas atslēgas. Es piezvanīju Vivejai, paprasīju kur tu dzīvo, atnācu un durvis bija vaļā. Es ienācu un pamanīju tevi uz zemes. Tad es tevi iecēlu dīvānā, sakopu tavas rētas un tikko aizgāju lai nomainītu ledu. Kas notika pirms tam?- puisies izskatījās noraizējies.

Atmiņas atskrēja manā prātā. Es skaļi nopūtos uz izstastīju visu kas notika. Man bija vienalga ka es viņu neciešu, man beidzot vajadzēja ar kādu parunāt.

-Kapēc tu man jau iepriekš neko neteici?-

-Tā laikam nav lieta par ko īpaši gribētos runāt.- es tikai atteicu.

-Nu jā. Man ļoti žēl. Ja vēl kādreiz kaut kas tāds notiek tu man zvani, labi? Vai vienkārsi ja vajag zvani.- Denijs man ievadīja manā telefonā savu nummuru un apgrieza ledu uz manas pieres uz otru pusi.

Es jutos tik pateicīga par spīti tam kā es viņu nespēju ciest. Es to jau esmu tikusi cik reizes, bet nu... Es tagad jūtos kā maita, es visu šo laiku izturos tik slikti, ne jau tikai pret Deniju, bet pret visiem. Es vienmēr esmu bijusi tik sevī noslēgta, ka nevienu neuzklausu pat tad ja citi mēģina par mani rūpēties.

Tā, kamēr Denijs mani aprūpēja un es gulēju kā princese tikai ar rētām pa visu ķermeni, pienāca vakars. Mans tēvs nebija atgriezis un visticamāk arī atpakaļ vairs tik drīz nenāks. Durvis bija cieši, jo ciesi aizslēktas lai jau nu kas viņš netiktu atpakaļ. Tas varbūt ir nepareizi, bet gan jau viņs atradīs kur palikt.

-Klau, varbūt es varu palikt pie tevis uz dīvana un tev palīdzēt ja tev kaut ko vajadzēs un tad atkal pēc skolas atbrakut pie tevis?- Denijs apvaicājās.

-Paga, tev liekas ka es rīt neiešu uz skolu?- es skarbi apvaicājos.

-Piedod, bet tev labāk palikt mājās un atgūties...

-Nē, es esmu gājusi uz skolu arī ar līdzīgiem pušumiem.- es vēsi izmetu ar stiklainu skatienu skatoties ārā pa logu.

-Nu labi...-

Beigu beigās es viņam protams atļāvu palikt. Viņš iekārtoja sev vietu uz dīvāna un sakārtoja manu gultu gulētiešanai. Viņš nomazgājās un atnāca atpakaļ no vannas istabas bez krekla un pusslapjiem, nekārtīgiem matiem. Tā sešpaka...

Denijs mani uz rokām aiznesa līdz manai gultai, ietuntulēja segās un nobučoja manu pieri. Viņš man uzsmaidīja iedams ārā no mans istabas izskatīdamies... Labi... Ļoti labi...

Denijs izslēdza manas istabas gaismu un atstāja durvis vaļā, gadījumam ja nu man kaut ko vajadzēšot. Es dzridēju ka viņš iekārtojās dīvānā un pēc maza mirkļa aizmigu.