Zem Asmens

Vai es beidzot tiku prom?

•Pēc nedēļas•

Es pamodos tiklīdz saules stari iespīdēja manās acīs. Es saviebu seju un apvēlos uz otra sāna. Cik labi ka ir sestdiena. Nekur nav jāsteidzas, nekur nav jāiet. Es lēnām uzcēlos gultā sēdus, izberzēju miegainās acis un izbraucu ar roku cauri maniem sasodīti pinkajnajiem matiem. Lēnām izkāpu no gultas un aizvilkos līdz vannas istabai. Ieejot atpakaļ istabā es atvēru vienu no daudzajām kastēm kas atradās uz manas istabas grīdas. Visas manas mantas bija skaisti sapakotas. Es pārvācos. Beidzot. Es to biju tik ilgi gaidījusi un nu tā diena ir klāt.

Kaut arī mans tēvs mājās nebija rādījies vēl pāris dienas, šī nebija vieta kur es gribēju uzturēties. Man būs pašai savs dzīvoklītis pilsētas centrā. Dzīvoklis būs pietiekoši liels vienai personai. Un tas ir tas kas man nepieciešams.

Es ieliku bļodiņā jogurtu ar augļiem un ieslīdēju krēslā. Paņēmu telefonu un aizsūtīju Čeisam SMS apvaicājoties cikos viņš man atbrauks pakaļ. Puisis no sava krustēva bija paņēmis busiņu lai palīdzētu man pārvest visas mantas.

Es nomazgāju netīro bļodu un lēnā garā apstaigāju māju. Pārbaudīju vai viss ir salikts, un to kas vēl nebija ieliku tukšajās kastēs. Es nespēju sagaidīt pārvākšanos. Beidzot būšu brīva un spēšu justies droši.

Mana astoņpadsmitā dzimšanas diena būs pēc divām dienām. Es vēl īsti nezināju ko es darīšu un vai vispār svinēšu. Viveja man pateica lai tajā dienā neko neieplānoju, tad jau laikam ka viņai kaut kas ir padomā.

Mani no pārdomām izrāva telefona zvans. Paskatījos uz numuru. Čeiss. Es pieliku telefonu pie auss.

-Jā?-

-Hei, esmu pie tavām mājām. Man nākt augšā?- Čeisa mierīgā balss lēnām runāja telefonā.

-Jappp.-

-Okei, tūlīt esmu klāt.- aptuveni minūti pēc sarunas beigšanās atskanēja zvans pie durvīm. Es drošības labad paskatījos caur actiņu (nevainojiet mani, es tiešām nezinu kā to sauc :D) vai aiz durvīm tiešām ir Čeiss. Protams ka tas bija viņš. Es atslēdzu durvis un ielaidu puisi iekšā.

Mēs apskāvāmies un sākām nest daudzās kastes uz mašīnu. Kad viss bija sakrauts es pēdējo reizi apstaigāju māju. Zinu, zinu es laikam daudz staigāju pa māju, bet te ir daudz atmiņu. Par mammu, par dienām kad mans tēvs mani vēl mīlēja. Hmm... Labas atmiņas.

-Negribas braukt prom?- ar smīnu sejā prasīja Čeiss apstājoties man blakus dzīvojamajā istabā.

-Un kā vēl gribas!-

-Tad ko tu vēl gaidi? Ejam!- viņš iesaucās un mēs kopā izgājām pa dzīvokļa durvīm. Es tās aizslēdzu un atslēgu ieslidināju bikšu kabatā. Mēs iekāpām mašīnā un uzsākām ceļu uz pilsētas centru. Mašīnu bija samērā daudz priekš sestdienas rīta. Bet mani tas neuztrauca. Es jutos brīva.

Mēs piebraucām pie diezgan moderna izskata dzīvokļu mājas. Te nu es esmu. Es nodomāju kāpjot ārā no busiņa. Visus dokumentus es biju nokārtojusi pagājušajā nedēļā un dzīvoklis oficiāli bija manā rīcībā. Mēs uznesām pirmās kastes un es atslēdzu dzīvokli. Matas nolikām tur pat koridorā. Čeiss aizgāja pakaļ nākamajām kastēm kamēr es lēnā garā izstaigāju dzīvokli.

Viss dzīvoklis bija diezgan moderns. Gaiteņa, tāpat kā pārējo istabu sienas bija baltas, šeit dominēja melnbaltās krāsas. Mēbeles lielākoties bija koka. Visur bija daudz augu. Plaši logi, plašas telpas. Man te patika.

Mēs sanesām visas kastes un tad pašās beigās arī iepirkumu maisus ar ēdienu kuru mēs nopirkām pa ceļam. Es uztaisīju mums abiem pustdienas un tad Čeiss aizbrauca. Es lēnā garā saliku mantas pa vietām līdz es biju visu izkrāmējusi. Par to gan es brīnījos, jo man likās ka tas aizņems daudz laika.

Es apsēdos uz melnā dīvāna un ieslēdzu televīzoru. Man īsti nebija ko darīt, tā nu es vienkārši sāku skatīties kādu filmu kas gāja pa pirmo kanālu kas ieslēdzās. Es neteiktu ka tā bija īpaši interesanta. Bet skatīties varēja.

Pagājušajā nedēļā nebija noticis nekas īpašs. Nekur tālāk Denija lietā arī nebijām tikuši. Bet kā pirms pāris dienām teica Marks (bandas līderis), labāk mirkli paturēties nostāk un pagaidīt, nekā samaitāt attiecības pa visam. Ziniet es reizēm viņam piekritu. Reti, bet tomēr.

Un tā pagāja diena. Neko nedarot. Vakarā es uztaisīju vakariņas, nomazgājos un diezgan ātri ielīdu gultā. Ziniet, dažkārt es tiešām apbrīnoju to cik garlaicīga spēj būt mana dzīve.

.................. .................. ..................

Atvainojos par ļoti īso nodaļu. Tiešām nezināju kā turpināt vai nobeigt. Centīšos drīz vien pabeigt jauno, un tad tā arī būs garāka.
Paldies ka vismaz izlasījāt.