Zem Asmens

Brokastu klubs un miega zāles

Hortenzijas skatupunkts

-Man nav pārāk daudz informācijas, bet kaut kas man ir. Es domāju ka būtu prātīgāk ja mēs runātu pa taisno ar bosu.- Denijs teica ar nopietnu sejas izteiksmi. Es zināju ka viņš mēģina izstrādāt kādu viltību, ak es zināju. Es pasmīnēju, uzsitu knipi un nākamajā mirklī abi masīvie sargi viņam galvā uzmauca maisu un viņu veda ārā no vecās septiņstāvu biroju ēkas - no mūsu vecās pulcēšanās vietas.

Es aiz viņiem iekāpu mašīnā un mēs braucām uz Markusa māju. Tāpat kā ar Noru, mēs pārbaudījām lai garāžas durvis ir cieši aizvērtas un tikai tad izvilkām Deniju no mašīnas.

Markuss bija atnācis uz garāžu dzirdēdams mūs atbraucam.

-Ko viņš te dara?- Markuss prasīja.

-Viņs gribēja runāt ar tevi.- es paskaidroju paiedama viņam garām un ieiedama greznajā mājā. Es aizgāju līdz galvenajai dzīvojamajai istabai Markusam man sekojot un abiem sargiem velkot līdzi Deniju, kuram nu maiss no galvas bija noņemts.

Es iekritu dīvānā un izvilktama telefonu sāku bezdarbīgi spēlēt kādu spēlīti. Es ar acu kaktiņu vēroju kā Markuss piedāvā Denijam tēju un viņi abi apsēžas pie galda.

-Nu, runā puis.- Markuss nopietni ierunājās viņa zemajai balsij atskanot akustiskajā telpā.

-Man nav pārāk daudz informācijas. Bet, manuprāt, labākais plāns būtu šāds...-

***

Es no rīta pamodos agri. Mani jau vairākas dienas mocīja bezmiegs. Gaiss no manām plaušām tika izsūkts un domas skraidīja pa manu galvu kā rudens lapas vējā.

Es izkāpu no gultas kurā biju pavadījusi jau ceturto negulēto nakti un uzviklu mugurā parastu džemperi un legingus. Manuprāt, džemperis bija Denija, jo tas vēl joprojām stipri smaržoja pēc viņa. Es izgāju no daudz dzīvokļu ēkas kurā dzīvoju un uzsāku ceļu pa vēl kluso ielu. No manas mutes nāca balti garaiņi, kas ātri vien sajaucās ar auksto rudens gaisu. Manas iznēsātās kedas viegli klaudzēja pret asfaltu, brīžiem nedaudz izmirkstot katru reizi kad es iekāpu kādā peļķē. Es jutos kā rēgs. Es it kā tur biju, bet tajā pašā laikā es tur nebiju. Es nebiju bijusi skolā, man nebija spēka. Bet neviens īsti par to neuztraucās un nebija arī tā, ka es gaidīju lai kāds uztrauktos.

Es iegāju aptiekā un piegāju pie aptiekāres, kas tur strādāja jau šajā rīta agrumā.

-Man lūdzu miega zāles.- es klusi palūdzu un sieviete man uzsmaidot skumju smaidu pasniedza nelielo kastīti. Es izvilku no kabatas sīknaudu, skamaksāju par pirkumu un noliektu galvu devos ārā no aptiekas. Protams, bet protams es kādā ieskrēju. Nomurmināju klusu atvainošanos un tikai tad pacēlu galvu. Manā priekšā stāvēja neviens cits, kā vien Denijs. Es ātri viņam pagāju parām un aizskrēju prom neklausoties viņa saucienos.

Es ieskrēju savā dzīvoklī, kaut arī jau sen zināju, ka man vairs neseko. Kārtīgi aizslēdzu durvis un pusdzīva, pusmirusi iekritu dīvānā un uzslēdzu "The Breakfast Club". Lai arī filmai ir jāpievērš diezgan liela uzmanība lai to varētu pilnībā baudīt, kas man galīgi nebija, es izbaudīju man tik ļoti mīļos varoņus un kā katru reizi, neraksturīgi man, izplūdu asarās. Tās ir prieks un skumjas un viss ko vien šī filma spēj dot. Viena no brīnišķīgākajām filmām, ja jūs man prasiet.

Tieši pusē no manas mīļākās filmas vietas iezvanījās dzīvokļa zvans. Sākumā es mēģināju to ignorēt, bet kad man apnika, es uzslēcu filmu uz pauzes un lēnām slaukot asaras no vaigiem piespiedos pie durvīm, lai pa mazo caurumiņu paskatītos, kas ir otrā pusē. Es ieraudzīju Denija vienmēr izjukušos matus un pagriezos lai atkal ietu prom, kad viņš caur durvīm teica: -Hortnij, es zinu, ka tu tur esi. Lūdzu, ielaid mani iekšā.-

-Denij, ej vienkārši prom.- es vienaldzīgi attraucu.

-Es zinu, ka biju rupjš, bet man vajag ar tevi runāt.- viņš lūdza. Patiešām lūdza.

-Es sačakarēju, Denij. Es sabojāju tavu un Noras dzīvi, es sačakarēju daudzas dzīves, esmu mēsls, tev mani nevajag. Ir labāki cilvēki, neiznieko savu laiku.- es atbildēju.

-Hortenzij,- viņš tikai klusi nočukstēja, bet jau nākamajā brīdī manas durvis bija atlauztas vaļā. -Re, kaut ko es tomēr no tiem kretīniem iemācījos.- viņš lepni izslējies stāvēja durvju ailē, izskatoties tik pat labi kā vienmēr.

Pamanījis, ka man viņa joks nav licies smieklīgs viņa seja mazliet sakritās. Es tikai nogrozīju acis un aizgāju atpakaļ uz dīvānu lai turpinātu iesākto filmu. Es nemēģināju izgrūst viņu ārā no sava dzīvokļa, es zināju, ka nav jēgas pat mēģināt.

Pēc neilga laika Denijs bija manā viesistabā un nebrīdinot nostājās priekšā televizoram.

-Ei, tā ir mana mīļākā daļa!- es iesaucos un saslējos augstāk dīvānā izrādot savu neapmierinātību.

-Hortenzij, -viņš uzlika filmu uz pauzes un apsēdās man blakus, - kas tev pēdējā laikā ir noticis? Tu neesi bijusi skolā jau trīs dienas, nevienam neko nesakot un tu izskaties vienkārši briesmīgi!-

-Nu, paldies tev.- es zināju, ka tumši riņķi zem manām acīm un zilibālā āda man neliek izkatīties skaistai, bet man nebija noskaņojuma skaidrot. Es tikai pagriezos prom no viņa un vēros ārā pa logu uz jau rosīgāko pilsētu.

-Ģērbies, ejam uz skolu.- pēc ilga klusuma brīža viņš man uzsauca un uzleca kājās.

-Ierunājās!-

Nākamajā brīdī es sapratu, ka pieļāvu kļūdu, nevajadzēja runāt pretī Denijam. Es biju pacelta un tiku nesta un savu istabu. Viņš mani nostādīja uz zemes un nopētīja manu apģērbu. Ieraudzījis man mugurā savu džemperi, viņš viegli pasmaidīja, bet es noliecu galvu nosarkstot. Viņš izvilka no mana skapja melnas džinsas un aizgriezās lai es varu pārģērbies. Tad viņš aizgāja līdz manam plauktam, kur stāvēja manas matu gumijas un ķemme un ar tām rokās atnāca atpakaļ.

-Un kā ar džemperi?- es gurdi prasīju.

-Paturi to pašu, tev tas piestāv.- viņš atbildēja. Patiesībā jau es džemperī bez maz vai slīku, tik liels tas uz manis bija, bet man nebija spēka iebilst.

Denijs sataisīja manus matus, sagatavoja man brokastis un noveda mani līdz savai mašīnai. Mēs aizbraucām līdz skolai, kur man netika pievērsts ne skatiens. Viss ko varēja dzirdēt bija tikai "sveiks Denij" un "tas ir Denijs no divpadsmitās klases, vai viņš nav skaists?"

Mēs iegājām skolā, Denijam uzmanot lai es nenoklīstu un man raujoties ar vien mazākā un mazākā kamoliņā.

-Deeniij,- atskanēja skaļš sauciens no otra koridora gala. Uz mūsu pusi nāca kāda meitene gariem, taisniem, brūniem matiem un zilām acīm. Viņai bija perfekts iedegums, viņas sportisko augumu papildināja zili džinsi, strīpains krekliņš un melnbalta bandana.  Kājās viņai bija melnas kedas, atšķirībā no manām iznēsātajām bordo sarkanajām, viņas bija jaunas un labi koptas.

Lai arī meitene bija sportiskā stila, viņa par sevi ievērojami rūpējās un bija pavadījusi laiku lai sataisītu savus matus un apstrādātu savu seju. Turpetīm mani zilie mati izcēla zilos riņķus zem acīm un mans apģērbs liecināja ka esmu tikko izkāpusi no gultas.

-Sveiks, Denij!- viņa apķērās puisim ap kaklu un viņš neapmulstot viņu apskāva. Viņa neizskatījās pārāk mākslīga, bet kaut kas man viņā nepatika.

-Mēs šodien ejam uz kafeinīcu ar Reinu, Margoti, Viveju un Leino, mēs varētu...- viņa turpināja pļāpāt savā augstajā balsī, es atslēdzos un kad atkal attapos es sapratu ka stāvu starp tiem abiem jau piecas minūtes. Es vienkārši aizgāju, negribēju būt trešais liekais ritenis. Es cerēju, ka man ir iespēja izlīgt ar Deniju, bet izskatās, ka nē.