Zem Asmens

Tā ir tikai veiksme

No rīta es atvēru acis līdz ar savu modinātāju. Es cēlu roku un visu ķermeni pārņēma sāpes. Es atcerējos kas vakar notika un nokunkstējos.

Caur atvērtajām durvīm es dzirdēju kā uz dīvāna pamostas Denijs. Viņš piecēlās un nāca uz manas istabas pusi. Viņš ienāca, izslēdza modinātāju, noliecās virs manis un plati pasmaidīja. Tad viņš aizgāja un atvēra aizskarus.

Es tā vēlējos kaut tagad spētu izstaipīties. Tā cerēju. Bet nespēju. Kā saka - ne visiem sapņiem lemts piepildīties. Ha!

Es lēnām apvēlos uz sānu, un izkāpu no gultas. Denijs stāvēja un noskatījās uz mani. Es pacēlu galvu un ieskatījos viņam acīs.

-Labs rīts,- Denijs mundri iesaucās savā aizsmakušajā rīta balsī.

-Tu vienmēr rītos esi tik enerģisks?- es čerkstoši novilku. Viņš iesmējās un izgāja no manas istabas. Es aizvilkos līdz vannas istabai, saņēmos un nomazgājos, tad aizgāju atpakaļ uz savu istabu un saģērbos. Es nomaskēju pēc iespējas vairāk rētu. Mugurā uzvilku melnus legingus, kājās brūnus zābakus un mugurā lielu, pelēku džemperi. Ap kaklu apliku šalli. Nu ar seju neko daudz es padarīt nespēju. Pat kosmētika šeit nelīdzēja. Es paņēmu savu matu gumiju un ķemmi un aizgāju līdz Denijam kurš nu jau gandrīz sataisījies, melniem džinsiem un bez krekla, stāvēja virtuvē un gatavoja brokastis. Izskatījās ka gatavošana viņu nomoca. Viņš bija uz dusmu sliekšņa. Es piegāju, uzliku roku uz viņējās kura turēja pannas rokturi un pārņēmu vadību un sāku gatavot pankūkas. Denijs pamanīja ķemmi un gumiju kuru biju nolikusi sev balkus uz galda. Viņš tās paņēma, izķemmēja manus zilos matus un sataisīja tos astē.

-Kapēc tieši zili?- es zināju ka runa protams iet par maniem matiem.

-Es nezinu. Man likās ka tas mani it kā nomierina. Zini kā, parasti saka ka zilā nomierina. Un dažkārt varbūt tā arī ir.- es stāstīju.- Ā, starpcitu, man šodien ir frizieris. Es pārkrāsošu brūnus.-

-Tava dabīgā matu krāsa bija brūna?-

-Nēēē... Man bija tumši rudi, gandrīz brūni.-

-Skaidrs. Nu lai nu kā es tevi aizvedīšu.- es zināju ka runāt pretī nav jēgas tapēs vienkārārši pamāju ar galvu.

Pēc brokastīm Denijs pabeidza taisīties, es vienkārši sēdēju savā telefonā. Tad mēs kopā gājām uz viņa mašīnu un braucām uz skolu. Ejot skolā daudzi mums pievērsa skatienus. Loģiski - jaunais bad boy ierodas skolā kopā ar sevī noslēgto vienuļnieci.

.................. .................. ..................

Pēc skolas Denijs mani aizveda līdz frizierim. Es ieklumburēju iekšā un pieteicos reģistratūrā, tad man paradīja manu vietu.

Pēc mirkļa pie manis pienāca jauna sieviete, bez maz vai vēl meitene, ar sirsnīgu smaidu, blondiem īsiem matiem un brūnām acīm.

-Sveiki, ko tad šodien darīsim?-

-Krāsosim brūnus!- es iesaucos cik vien pārliecinoši spēju. Meitene tikai iesmējās un sāka darboties ap maniem matiem.

Es bezdarbībā sēdēju un neko nedomāju. Vienā mirklī es pēkšņi salēcos maniem muskuļiem pielnīgi atslābinoties. Ko? Pa kuru laiku es paspēju aizmigt? Tas ir joks. Meitene man aiz muguras tikai klusi iesmējās. Es iekārtojos ērtāk un sāku domāt. Vai tiešām es tik slikti gulēju ka tagad jūtos miegaina kā lācis? Atbilde bija rokā jau nākamajā mirklī. Jā, mani visu nakti mocīja murgi un sapņi. Agh... Šovakar jāiet ātri gulēt.

Kad sieviete beidza darboties gar maniem matiem viņa man ļāva apskatīt iznākumu. Bija tik nepieraksti! Mani mati tagad bija tumši brūni un uz leju kļuva gaišāki. Tie protams kā jau vienmēr ir bijuši ir gari un ne pārkāk kārtīgi. Nezinu vai nekātrīgi piestāvēs pie brūniem. Pie ziliem tu vēl varēji teikt ka tas ir stils. Bet man patīk, ir labi.

Pēc friziera es lēnām gāju mājās. Ignenorēju to ka Denijs pieteicās mani aizvest. Es viņu vēl joprojām necietu. Jā, jā, par spīti visam viņš ir man daudz palīdzējis nekas nav mainījies. Šodien skolā viss bija pa vecam. Pēc tam kad mēs sķērsojām skolas slieksni visa palīdzība beidzās. Viņš aizgāja pie saviem čomiem un pārējo dienu es biju tukšā vieta. Ziniet?...

Es iegāju kafijas veikaliņā un nopirku sev piparmētru latté tad lēnā solī vilkos uz mājām.

Man nav ne jausmas cik tālu es tikšu ar savu pienākumu. Ja viss turpināsies kā līdz šim tad nekur. Patiesība ir tāda ka es nezinu kurā pusē viņš ir. Vai viņš patiešām ir pametis savu bandu vai varbūt vienkārši tēlo. Varbūt ka viņa uzdevums ir dabūt informāciju no manis. Man jābūt piesardzīgai. Piesardzīgākai nekā iepriekš. Jaapsver katra lieta, katra pazīme vairākas reizes un tikai tad var darīt savu darbu.

Tātad laikam visu vienkārši sanumurēšu savā galvā. Esmu dīvaina zinu, bet tā ir vieglāk.

1. Viņš (Denijs) izturas pārāk laipni
2. Skolā visa laipnība pazūd
3. Viņš man vienmēr ir liecies aizdomīgs
4. Viņš ir "izbijis" gangsteris
5. Viņš māk melot
6. Neviens nezin patiesību par viņa dzīvi

Un ziniet es tā varētu saukt vēl ilgi un dikti, bet man apnika. Tā nu es vienkārši piezvanīju Čeisam.

-Hei!- es iesaucos līdz pīkstienus nomainīja Čeisa balss.

-Kā veicas ar Deniju?- viņš apvaicājās. Es nogriezos pa klusāku ieliņu. Trīs reizes apskatījos apkārt un piespiedu roku ierocim kas atradās zem drēbēm.

-Dīvani. Viņš atnāca pie manis vakar atdot man atslēgas. Tēvs bija mani piekāvis līdz bezsamaņai un tas čalis vienkārši par mani parūpējās.-

-Ouuu... Tev viss labi?- viņš apvaicājās.

-Jā, jā. Bet klausies. Skolā viņš izlikās it kā manis nebūtu un viengārši aizgāja prom. Klau, es sāku šaubīties par to cik tā informācija kas mums par viņu ir dota ir patiesa. Zini, mēs jau nezinam vai viņš tiešām vairs nav...- es vēlreiz apskatījos apkārt. Neviena nav.- ...bandā.-

-Taisnība, tik pat labi viņa uzdevums var būt līdzīgs mūsējam, iegūt informāciju. Mums viņš ir jauzmana.- es tikai pamāju ar galvu, kaut arī zināju ka to protams neredz. Mēs beidzām sarunu.

Man bija nelāgas aizdomas. Es nebiju viena. Kāds bija te ar mani. Dzirdējis manu sarunu. Kāda kļūda. Cik stulbi muļķīga kļūda. Tas var beigties slikti. Man ir jāatrod tas cilvēks un jānovāc.

Gar māju pazibēja melna ēna. Es izvilku ieroci, taču ne tā ka pretinieks to redzēja. Es ieņēmu man visērtāko pozīciju un par spīti sāpēm biju gatava cīņai. Nākamajā mirklī kāds skrēja uz manu pusi. Es jau pacēlu ieroci šāvienam un izšāvu pa pretinieka kāju, tad siluets iekliedzās: -Helta, tu sīkā maita!- es cilvēku atpazinu. Nu nē. Es sāku skriet uz ievainotā pusi. Sirds daudzījās, cerot ka es lielus ievainojumus neesmu izdarījusi.

Arsens. Es nometos pie viņa un tad pamanīju ka viņš nemaz nav ievainots. Lode bija nobružājusi viņa zābaku. Viņam paveicās.

Es zināju ko viņš te dara un tas jau mani kaitināja. Viņa uzdevus bija mani novērot lai redzētu cik es esmu uzmanīga un vai pildu pienākumus kā nākas. Visa tā neuzticība man bija līdz kaklam