Zem Asmens

Zagšana ir viņas sapnis

Šo rītu sāku tā pat kā iepriekšējo, un vēl iepriekšējo. Es atvēru acis. Nē, nu nevar būt! Šodien bija mana dzimšanas diena. Parasti man uzdotu jautājumu : - Nu, jūties citādāk?- Ziniet, es nejutos citādi. Nekad neesmu jutusies citādāk pēc vienas dienas.

Es nolēmu ka šī diena ne ar ko neatšķiras no citām, tapēc ģērbos kā jau parasti.

Šorīt es uz skolu iešu kājām tā nu ātri sataisījos un atstāju dzīvokli. Galvā izdomāju kurš būs īsākais un ātrākais ceļš un devos.

Esot aptuveni pusceļā man iedūcās telefons, kurš atradās manas jakas kabatā. Ziniet to kluso vēlmīti galvā, kad tu ceri ka kāds ir atcerējies par tavu dzimšanas dienu? Nu jā, tas ir tas kā es katru gadu jūtos, arī tagad. Izvilku telefonu un atvēru ziņu.

Marks

Labs rīts, lūdzu mēginam tikt galā ar sev uzdotajaiem pienākumiem ātri.

Viena lieta ko es zinu par visiem 100% ir tā, ka šīs īsziņa nav no Marka. Viņš neizmanto telefonu īsziņām. Viņa prāt tās ir muļķīgas. Tā noteikti ir rakstīta no kāda no viņa tuvākajiem mūsu bandas locekļirm.

Otra lieta ko es zinu, ir tā ka viņam ir vienalga tas, ka kopš uzdevuma sākuma ir pagājušas tikai dažas nedēļas, viņš ir ļoti nepacietīgs cilvēks. Īpaši tad ja iznākumā ieguvējs būs viņš.

Un vēl viena lieta ko es zinu ir tā ka man nav noskaņojuma lēkāt pēc viņa stabules. Es strādāšu tādā tempā kā sanāks. Visam ir jānotiek dabīgi. Citādi nesanāks nekas.

Es lēnā garā sasniedzu skolu. Stunda jau tik tikko bija sākusies un gaiteņi jau bija tukši. Tā nu es pa taisno devos uz klasi. Gaiteņos atskanēja tikai mani lēnie soļi. Es iegāju kabinetā un neko neteiktdama aizgāju līdz klases beigām kur es iekritu savā solā. Skolotāja mani vēroja ar brīdinošu skatienu, bet man bija vienalga. Es noliku galvu uz rokām sagatavojoties garai un garlaicīgai stundai.

Es sāku ieslīgt miegā kad es sajutu ka man aiz muguras sēdošais cilvēks spēlējas ar maniem izlaistajiem matiem. Ja godīgi, es nezināju kas aiz manis sēž, es tam nebiju pievērsusi uzmanību. Es ļoti, ļoti centos solā nosēdēt taisni, nepaskatoties uz aizmuguri, bet cilvēki ir iekārtoti tā ka viņi ir pārāk ziņkārīgi. Tā nu es pagriezos. Man aiz muguras sēdēja Denijs, galvu atspiedis pret plaukstu, viņa melnie mati kā parasi nekārtīgi spurojās uz visām pusēm, viņš skatījās manī ar savām lielajām, brūnajām acīm, tik tumšām kā divi bezgalīgi caurumi kuros es labprāt iekristu, un kristu, un kristu...

Labrīt Helta. Es domāju ka būtu tā kā laiks celties no šī sviestainā murga.- es sevi uzrunāju, varbūt esmu nedaudz ķerta, bet ar labu cilvēku labi parunāt. Visi zin tādu teicienu, vai ne? Manai vecamammai ļoti patika to izmantot.

-Apsveicu dzimšanas dienā.- Denijs klusi nočukstēja ar smīnu uz sejas mani izraujot no sarunas ar sevi. Es klusi nočukstēju "paldies" un pagriezos savā solā taisni. Galvu noliku atpakaļ uz rokām un skatījos gribuļainajā koka virsmā. Pēc kāda mirkļa viņš atsāka maigi spēlēties ar maniem matiem. Un šoreiz mani tas iemidzināja.

.................. .................. ..................

Parējā diena pagāja lēni. Ļoti lēni. Kā visas dienas. Ziniet, atsevišķi, teiksim pa sekundēm, vai minūtēm laiks iet ļoti lēni, bet pa nedēļām, mēnešiem un gadiem... Par to vispār labāk nerunāsim. Laiks ir diezgan viltīgs, kādam viņš labāk būtu jāpieskata.

Bet nu jā, tajā momentā kad šī garā skolas diena bija aizgājusi ļoti lēnā gliemeža gaitā, pēc manas pēdējās stundas mani sagaidīja Viveja. Meitene mani paņēma aiz rokas un sāka mani vilkt ārā no skolas.

-Uz kurieni mēs ejam?- es iesaucos priecīgi satrauktajai meitenei.

-Es šodien piepildīšu savu sapni. Es nozagšu cilvēku, un tu man palīdzēsi to īstenot.- meitene paskaidroja ar platu smaidu uz sejas. Ja jūs domājiet vai tas bija sarkasms vai kā, es jums pateikšu, nē. Viņas sapnis patiešām ir nozagt cilvēku.

-Un ko tieši mēs zagsim, ja drīkst zināt?-

-Drīkst, drīkst... tevi.- meitene iesaucās vēl vairāk sajūsmināta. It kā manis zagšana būtu labākais ko dzīvē var izdarīt, tik pārlaimīga viņa ir.

Viveja no sazin kurienes izvilka virvi ar kuru viņa man ātri sasēja rokas. Es neapmierināta iekāpu mašīnā pie kuras plati smaidot stāvēja Viveja. Nezinu kas tieši šeit bija tik sajūsminošs, bet lai jau ir viņai tas prieks. Mēs braucām pa dažādām mazām ieliņām, līdz man sāka likties ka visa šī braukāšana ir lai jauktu man galvu. Pēc aptuveni pusstundas, jā pusstundas, mēs izbraucām no pilsētas. Bija arī daudz, daudz īsāks ceļš, tapēc es tiešām sāku šaubīties kas viņai ir padomā. Bet es neko neteicu.

Mēs turpinājām braukt pa lielo šoseju un mums abās pusēs bija mežs. Pēc kāda laika mēs nogriezāmies uz zemes ceļa. Un jūs neticēsiet, mēs turpinājām braukt pa to vēl krietnu laiku. Līdz beidzot bija iespējams redzēt vietu kurā koki auga retāk, garām plūda upe un ceļš veda kalnā. Es šo apkārtni pazinu. Agrāk man te ļoti patika pabūt vieni, lai arī šī bija mana un Vivejas slepenā vieta. Tad viņa vienmēr zināja kur es esmu un neuztrucās. Šeit bija daudz labu atmiņu arī kopā ar viņu. Mēs te peldējāmies vasarās, nācām pikoties ziemās, pētījām dabu, mēs bijām zinātkāri bērni. Bija sajūta ka man acīs saskries asaras.

Mēs turpinājām braukt augstāk kalnos, kā man likās, tad uz īpašāko no īpašākajām vietām. Un tā arī bija mēs uzbraucām līdz kalna galam. No turienes pavērās brīnišķīgs skats. Nedaudz rietošā saule sāka laisties aiz citiem kalniem, upe bija mierīga un rāma un koki stāvēja nekustīgi.

Bet tad es pamanīju vēl kaut ko. Visus manus tuvākos skolas biedrus. Tur bija viņi visi. Kāds bija iekūris ugunskuru, un pat caur mašīnas sienām plūda ēdiena smarža. Manā sejā bija plats smaids. Tas viennozīmīgi nebija tas to es gaidīju. Patiesībā jau es nebiju gaidījusi neko.

Mēs apstājāmies un Viveja atnāca uz manu pusi atvērt man durvis, tad viņa atsēja manas rokas un es izkāpu ārā.

-Daudz laimes dzimšanas dienā!- visi reizē sauca ar Margo priekšgalā diriģējot ritmu. Tad visi skrēja mani apsveikt. Daudz laba vēlējumu un sveicienu.

Tad kad visi bija mani apsveikuši man tuvāk nāca Denijs. Viņš plati smaidīja un tas lika man smaidīt pretī.

-Hei, - viņš spēra pēdējo soli un mani cieši apskāva.- Piedod, ka es tevi iepriekš tā pametu. Nu pirms pāris dienām. Man ļoti žēl.- puisis čukstēja man ausī tā ka tikai es to dzirdēju.

-Nekas, viss labi.- es tikai atteicu. Un ziniet, es tā arī jutos. Lai arī kā es šo čali necietu, es uz viņu nedusmojos.

Kad Denijs mani atlaida mēs visi kopā devāmies pie ugunskura kur mēs sasēdāmies uz koka baļķiem, ēdām, klausījāmies kā Leino spēlē ģitāru, kopā dziedāmām un skatījāmies rietošajā saulē.