Zem Asmens

Ķirši un piparmētras

Denija skatupunkts

Es vakarā pēc basketbola treniņa atgriezos mājās. Es atslēdzu durvis um iegāju mājā.

-Nora es esmu mājās!- klusums. Nekādas atbildes. Es jutos apmulsis, jo viņai šovakar bija jābūt mājās. Viņai nekas nebija ieplānots un mēs bijām paredzējuši skatieties Bada spēļu maratonu. Nesmejaties par mani, lai arī esmu kas esmu es spēju būt arī tas cilvēks. Bet eu, Bada spēles ir labas.

Es iezgāju līdz virtuvei un tur uz galda ieraudzīju zīmīti.

Pārbaudi balss pastu.

Es atskaņoju ziņu.

-Hei, Denij, ceru ka tev viss labi.- es dzirdēju māsas skumjo balsi. Kaut kas nav kārtībā, kaut kas ir ļoti, ļoti greizi.

-Nenovērsies no temata skuķi.- es izdzirdēju svešu balsi.

-Klau, dari ko viņi liek.- bija viss ko māsa pateica pirms atkal atskanēja svešā vīrieša balss.

-Klausies, puis. Tev būs jāatnāk uz adresi ko norādīšu un jāizdara mums pakalpojums. Tava māsa apmaiņā par palīdzību.- vīrietis nosauca man adresi uz kuru ir jāiet un es to pierakstīju uz galda atstātajai zīmītei otrā pusē.

Man lika atnākt rīt deviņos, tapēc līdz tam laikam man nebija nekā ko darīt.

Es iegāju savā vannas istabā, pārvilku pār galvu savu kreklu, novilku bikses un iekāpu dušā. Es ļāvu siltajam ūdenim tecēt pār manu galvu un aukstajām domām tecēt no tās. Es domāju par Noru, to kur viņa tagad ir, kā viņai tagad ir. Interesanti, viņa ir nobijusies? Noteikti, viņa zin kas tie cilvēki ir. Vai viņa zin ka viņa rīt tiks brīvībā, bet es ieņemšu viņas vietu? Kas to lai zin. Es domāju par Hortenziju. Kur viņa tagad ir? Ko viņa domā par mani? Ka esmu totāls idiots? Interesanti, vai viņa grib man pielikt ieroci pie deniņiem un nospiest gaili. Interesanti, vai viņa zin ka Nora ir sagūstīta un ja jā, kā viņa to uztver. Man pietrūkst Hortenzijas. Es gribu viņu atpakaļ, apskaut viņas smalko, īso ķermeni, sajust viņas ķiršu un piparmētru smaržu, gribu dzirdēt viņas skumjo balsi un salīmēt viņas saplosušo sirdi, saturēt kopā un nomainīt stīgas kas viņā plīst viena pēc otras. Sasodīts, es gribu tai meitenei palīdzēt. Bet es visu sačakarēju. Es varēju viņai visu izstāstīt un viss būtu labi. Bet manām smadzenēm vajadzēja domāt citādi.

Es iekāpju no dušas, noslaukos un maniem slapjajiem matiem pilot aizeju līdz savam skapim, uzvelku melnus šortus un iekrītu gultā uz muguras pat nemēģinot apsegties.

Šī būs gara nakts.

***

Es pamodos manam modinātājam zvanot uz naktsskapīša. Manas acis ir aizpampušas un galva sāp, no negulētās nakts. Es biju aizmidzis tikai ap pieciem un tagad ir astoņi. Es izkāpju no gultas, uzvelku mugurā džemperi, kas vēl jo projām smaržo pēc Hortenzijas, un basajām kājām salstot pret auksto grīdu noeju lejā uz virtuvi. Es paņemu ierastās brokastu pārslas un skatoties vienā punktā nosēžu pusstundu. Tad es dodos atpakaļ, lai uzvilktu kājās melnas džinsas, zeķes un savas kurpes. Es iekāpu savā mašīnā un neizslēdzot radio uzstādu navigāviju un sāku ceļu. Vecāki neko nezin, un es neko neteikšu, mēģināšu tikt galā pats cik varēšu. Braucot ar vien tālāk un tālāk es saprotu ka norādītā vieta ir tā pati kur es izsekoju Hortrnziju pirms gandrīz trīs nedēļām.

Nonākot pie vecās, noplukušās biroja ēkas es nevērīgi, vairākas reizes paklūpot un gandrīz kaut ko salaužot uzeju līdz vajadzīgajam stāvam līdz maldoties pa gaiteņiem atrodu telou kurš Hortenzija runāja ar savu bosu. Telpā mani sagaida divi vīrieši, kas stāv katrā telpas pusē kā goda sardzē. Man ienākot viņi norāda uz vienu no krēsliem pir galda, zinot kas es esmu. Viņus aizdomīgi vērojot es apsēžos un gaidu. Pēc brīža atveras durvis un pa tām ienāk Nora un kāds ar kapuci pāri galvai. Es pat pārāk labi zinu kas šis kāds ir. Kad Nora un "kāds" apsēdās es nopētīju māsu. Viņa izskatījās labi, nevis tā it kā viņa būtu bijusi turēta gangsteru pagrabā. Viņai mugurām bija svešs džemperis un viņas mati bija kārtīgi sapīti bizē, izskatījās ka viņai nav piedurts ne pirkstiņs. Kad "kāds" novilka kapuci es ieraudzīju jau gaidīto Hortnzijas seju. Viņa izskatījās auksta un izvairījās no mana skatiena.

-Denij, tev viss labi? Tu izskaties drausmīgi.- Nora iesaucās kad viņa paskatījās uz mani.

-Paldies, bet tu esi tā kura pavadīja sazin cik ilgu laiku kādā no viņu briesmīgajiem pagrabiem, nevis es.- es apmulsis runāju uzmetot skatienu Hortenzijai kas ar nemainīgi aukstu skatienu spēlējās ar sava džempera kapuces šņorēm.

-Man viss ir kārtībā. Mani kārtīgi pabaroja, sasodīts, Denij, ja tu tā prastu gatavot, mani apģērba. Bez Hortenzijas es būtu pazudusi.- Māsa pagriezās pret Hortenziju un viņai uzsmaidīja siltu un patiesu smaidu. Kas šeit notiek? Nora ienīda Hortenziju.

-Hortenzij, ko tu sazāļoji manai māsai, viņa tevi nekad nebija cietusi!?- es nikns iesaucos un uzsitu ar dūri pa galdu. Nora salecās, bet Hortenzija tikai pacēla galvu ar to pašu auksto skatienu un sakostajiem zobiem.

-Neko es viņai neesmu zāļojusi.- viņa norūca.

-Beidz, Denij. Viņa bija patiesi laipna pret mani. Viss mans agrākais naids bija nepamatots. Nu gandrīz. Es vēl joprojām neesmj piedevusi ka tu nodevi manu brāli.- Nora iesmējās. Izskatījās ka viņas uzskats par šo meiteni tiešām ir mainījies.

-Jā, vienalga.- Hortenzija attrauca. -Tātad, kapēc mēs esam šeit. Mēs atbrīvojam Noru, ja tu sadarbojies ar mums, kā jau tu zini.-

-Kas man ir jādara?- es prasīju skatoties uz Hortenziju.

-Ļoti vienkārši, jāsniedz mums informācija par tavu bijušo bandu. Mēs zinam ka viņi ir nozaguši milzīgu narkotiku kravu, zinam kā viņi izmantos iegūto naudu un to ka tu aizgāji pēc notikušās zādzības kas nozīmē ka tev ir nepieciešamā informācija. Ļoti vienkārši izskatāsti visu ko zini, Denij.- viņa skatījās manās acīs dedzinot manā dvēselē caurumu.

-Labi, bet palaid Noru vaļā.- es atbildēju neizkustēdamies ne par centimetru. Mūsu starpā valdīja nelabojama spriedze. Viņa mani ievērojami ienīda, bet es nespēju noticēt ka esmu šīs meitenes sliktajā pusē. Viņa uzsita knipli un masīvie vīri māsu izveda no telpas. Vēl viens kniplis un arī viņi paši atstāja telpu. Es zināju ka viņa nav nekur tālu, un es zināju ka ja mēģināšu bēgt mani vispirms divreiz novāks Hortenzija un tad vēl pa reizei katrs no masīvajiem čaļiem.

-Man nav pārāk daudz informācijas, bet kaut kas man ir. Es domāju ka būtu prātīgāk ja mēs runātu pa taisno ar bosu.- es atbildēju. Es mēģināju izvilkt kādu viltību, un tā meitene to zināja. Ak, viņa zināja. Viņa pasmīnēja un nākamajā mirklī man uz galvas bija raupjš auduma maiss un es tiku kaut kur vests.