We Were Ment To Be Together

5.daļa

Ričs iedarbināja mašīnu un mēs uzsākām ceļu.
- Eu, vari lūdzu piestāt pie veikala? Es nepaņēmu neko dzeramu un ēdamu un es negribu nomirt badā. – teicu un pagriezu galvu pret brāli.
- Mhm... labi. –viņš noteica un nopūtās.
- Paldies.- noteicu un paliecos, lai uzspiestu buču brālim uz vaiga. Uzspiedu buču, apsēdos atpakaļ normāli savā vietā un turpināju skatīties uz ceļu. Mēs beidzot piestājām pie veikala, es izņēmu maku no somas un abas ar Amandu izkāpām no brāļa mašīnas. Ātri iegājām veikalā, paņēmām dzeramos, paņēmām končas, augļus un katrai pa saldējumam. Piegājām pie kases un es par visu samaksāju. Salikām pārtiku maisiņā un devāmies ārā no veikala. Ejot ārā no veikala es netīšām uzskrēju virsū kādam čalim.
- Piedod, es tā negribēju. – es mazliet nokautrējusies noteicu un paskatījos uz to čali.
- Nekas, es pats neskatījos kur eju un biju ieurbies telefonā. – viņš noteica un pasmaidīja. Es atsmaidīju pretī. Viņš gribēja kaut ko teikt, bet Amanda viņu iztraucēja.
- Beta, ejam, Ričs mūs gaida. – Amanda noteica un vilka mani aiz rokas prom, es paskatījos uz čali, kam uzskrēju virsū un mēs abi iesmējāmies. Kad bijām gandrīz pie mašīnas, es sāku Amandu lamāt.
- Kur tu galvu atsiti, kad sāki mani vilkt prom? – es jautāju un dusmīgi paskatījos uz draudzeni.
- Ammm... laikam jau pret durvīm, bet mums tiešām vajadzēja nākt uz mašīnu, jo Ričs mūs gaidīja. – meitene teica un atvēra mašīnas durvis.
- Nu bļin, Ričards varēja vēl minūti pagaidīt. Viņam roka nebūtu nokritusi. – teicu iesēžoties mašīnā un dusmīgi aizcērtot durvis.
- Tu vari pateikt par ko tu tagad dusmojies? – Amanda teica un piesprādzējās.
- Es dusmojos par to, ka tu man neļāvi sadraudzēties ar čali, kurš nebūtu tu vai kāds no klases un skolas. – teicu un saliku rokas krusteniski uz krūtīm.
- Nu gan jau vēl satiksi viņu. – Amanda teica un nopūtās.
- Mhm... Cerams. – es noburkšķēju zem deguna un turpināju skatīties uz ceļu. Mēs vēl braucām kādu laiciņu, bet tad beidzot bijām pludmales tuvumā. Brālis noparkoja mašīnu stāvlaukumā un abas ar Amandu izkāpām no mašīnas.
- Paldies. – teicu un pasmaidīju brālim.
- Ludzu. Ja kas, tad zvani. – Ričards noteica un es aiztaisīju mašīnas durvis. Līdzko es aiztaisīju mašīnas durvis, brālis sāka braukt prom.
- Iedosi lūdzu man manu saldējumu? – Amanda jautāja un paskatījās uz mani.
- Mhm... - es noburkšķēju un izņēmu no maisiņa gan savu, gan Amandas saldējumu.
- Klau, piedod, ka aizvilku tevi prom. – draudzene noteica un apskāva mani.
- Viss labi. – es arī apskāvu drudzeni un pasmaidīju. Iedevu Amandai viņas saldējumu un mēs devāmies tuvāk jūrai, lai izklātu dvieļus.