We Were Ment To Be Together

37. daļa

Kad atradu Amandu un Rebeku, redzēju, ka Roberts, Konors, Greisons un Ītans nav tuvumā.
- Esmu atpakaļ. Kur puiši? - jautāju un skatījos apkārt.
- Ītans aizveda Robertu un Greisonu uz mājām, bet Konors pazuda uzreiz tad, kad tu sastrīdējies ar Greisonu. - Rebeka teica un paskatījās uz mani ar žēlabu skatienu.
- Nemaz netaisi to skatienu! Viņš pats ir vainīgs. - teicu un paskatījos uz abām meitenēm. Vēl kādu laiku padejojām, bet tad jau devāmies prom no ballītes.
* Pēc 3 nedēļām. *
Ir jau pagājušas veselas 3 nedēļas, kopš es neesmu sazinājusies ar Greisonu. Viņš pat nav mēģinājis zvanīt un atvainoties. Toties Amandai un Ītanam viss ir labi un viņi ir kopā neskatoties uz to, ka Ītans pārvācās atpakaļ uz Ņūdžersiju, jo vasara jau nāca uz beigām. Un šodien ir tā diena, kad mums jāatsāk iet uz skolu. Tā kā tieši šodien bija pirmā skolas diena un bija tikai svinīgā daļa un kaut kas līdzīgs klases stundai, tad biju sapucējusies. Biju uzvilkusi melnu kleitu ar rozā puķēm, laiviņas, salokojusi matus un uzlikusi mazliet vairāk kosmētikas. Biju gatava un gāju uz vietu, kur man, Amandai, Konoram, Taileram, Rebekai un Robertam bija paredzēts satikties. Kad aizgāju, bija sanākuši gandrīz visi no mūsu bariņa, izņemot Rebeku un Robertu. Sagaidījām viņus un devāmies uz skolu. Aizgājām līdz mūsu skolotājas kabinetam un apsēdāmies kaut kur pa vidu. Sākuma mums bija kaut kas līdzīgs klases stundai. Tā bija tikko ka sākusies, kad klasē ienāca 2 pazīstamas sejas. Ītans un Greisons.
- Labdien. Ļoti atvainojamies par kavēšanu. - Ītans noteica skatoties uz skolotāju, bet pēc tam paskatījās uz mani un Amandu. Kamēr skolotāja viņus iepazīstināja ar sevi, tikmēr vairākas reizes mans skatiens sastapās ar Greisona skatienu.
- Lūdzu, puiši, ieņemiet vietu aiz Amandas Kates un Elizabetes Rebekas. - skolotāja teica un norādīja ar roku uz solu aiz mums.
- Tu zināji? - es jautāju, kamēr abi puisi nāca līdz savam solam.
- Nē. Ītans to visu noklusēja. - Amanda teica, paskatījās uz Ītanu un pasmaidīja.
- Ideāli! Kāpēc man tā veicās? - jautāju un paskatījos uz Greisonu. Viņš tikai paskatījās uz mani un pasmaidīja. Skolotāja tikai turpināja par kaut ko runāt, bet es neklausījos, jo es tikai koncentrējos uz Greisona skatienu, kas dūrās manā mugurā. Kad klases stunda beidzās, mēs gājām uz skolas zāli, kur bija jāpulcējas visai skolai. Kad tas beidzās, viss mūsu bariņš, ieskaitot arī Ītanu un Greisonu, devāmies nosvinēt pirmo skolas dienu uz kādu picēriju.