We Were Ment To Be Together

15.daļa

Līdz kino braucām vismaz 20 minūtes, jo bija mazliet sastrēgumi un šoferis vēl piestāja pie pieturām, kas bija pa ceļam. Kāds beidzot bijām kino tuvumā, izkāpām no busa un devāmies uz kino pusi. Iegājām kino un izdomājām ka iesim uz filmu „ Labirinta skrējējs : Ugunskristības". Nopirkām biļetes, nopirkām ēdamo un dzeramo un gājām uz zāli, kur rādīs filmu. Apsēdāmies savās vietās un gaidījām, kad sāksies filma. Līdz brīdim, kad sākās filmas, visi 4 runājām un smējāmies. Filmas laikā Greisons aplika man ap pleciem roku un es paskatījos uz Amandu un viņa tieši tajā laikā paskatījās uz mani un mēs sākām smieties, jo Ītans bija aplicis roku ap Amandas pleciem. Kad filma beidzās, mēs visi izdomājām aiziet atpakaļ uz jūru. Pa ceļam bijām pārsmējušies viens par otru, jo mēs mēdījāmies un visi apkārtējie cilvēki uz mums dīvaini skatījās.
- Eu, es gribu ēst. Ieejam kādā kafejnīcā paēst un tad ejam tālāk? – jautāju un turpināju smieties par Greisonu.
- Tu vēl pirms pus stundas ēdi popkornu, bet tu jau atkal gribi ēst? Bet jā... labi. Es pati arī gribu ēst. – Amanda teica caur smiekliem. Paskatījāmies apkārt un ieraudzījām ka mūsu tuvumā ir kāda kafejnīca. Iegājām tajā un apsēdāmies pie viena galdiņiem. Oficiante mums atnesa ēdienkartes un mēs sākām domāt, ko katrs ņemsim. Bijām tikko kā izlēmuši ko katrs ņemsim, kad pie mums pienāca oficiante.
- Ko pasūtīsiet? - viņa jautāja un paskatījās uz mani.
- Man būs frī kartupeļi ar kečupu, sviestmaize ar šķiņķi un sieru, salāti ar vistu, āboliem un rukolu un vēl būs apelsīnu sula. – teicu un pacēlu galvu no ēdienkartes, lai paskatītos uz oficianti un pasmaidīju.
- Man būs tieši tas pats. – Amanda teica un arī pasmaidīja oficiantei.
- Tā... Man būs frī ar karbonādi, salātiem un kečupu. Āaa... un klāt vēl kola. – Greisons noteica bez emocijām.
- Man būs tas pats, kas manam brālim. – Ītans teica un iedeva oficiantei mūsu ēdienkartes. Viņa tās paņēma un aizgāja.
- Jūs nu gan būsiet rīmas. – Greisons teica un viņam jau atkal sākās smieklu lēkme.
- Es taču teicu ka es gribu ēst. – teicu un tēloju, ka apvainojos, bet neviens neticēja manam tēlojumam, tāpēc sāku smieties. Vēl kādu brīdi parunājām un tad beidzot dabūjām savus ēdienus.