We Were Ment To Be Together

13.daļa

Kādu brīdi skatījāmies Tv, bet tad mūs iztraucēja Ričards.
- Amm... es varu jūs jau tagad aizvest? Es vienkārši atcerējos, ka man pēc pus stundas ir sarunāts ar čomiem. – viņš teica un skatījās uz mums.
- Vari, bet es nezinu ko mēs tur pus stundu darīsim. – teicu, paņēmu pulti un izslēdzu Tv. Abas ar Amandu piecēlāmies no dīvāna un gājām uz koridoru vilkt apavus. Es uzvilku savas laiviņas, paņēmu rokās somu un biju gatava. Mēs izgājām no dzīvokļa, es aizslēdzu durvis, iemetu atslēgas atpakaļ somā un mēs devāmies uz liftu. Nobraucām lejā, aizgājām uz brāļa mašīnu, iesēdāmies mašīnā un uzsākām ceļu. Ceļā pavadījām tikai dažās minūtes un bijām jau klāt.
- Labi, čau, sīkā. Pakaļ atbraukt nevarēšu, tā kā tev būs jāiet ar kājām. – Ričards teica, kad kāpu ārā no mašīnas.
- Es esmu tikai 6 gadus jaunāka un tas nedod tev tiesības mani saukt pa sīko. – teicu rādot mēli. Es jau taisījos griezties apkārt, bet es jau atkal kādā iebuktējos.
- Nu ne jau atkal! Man ir jāsāk būt uzmanīgākai. Es ļoti atvainojos. – es teicu un paskatījos uz cilvēku, kurā ieskrēju. Jau atkal tas bija Greisons.
- Mēs tagad tikai tā satiksimies? – Greisons jautāja un smējās.
- Ammm... Laikam jau ka jā. – teicu un iesmējos. Es pagriezu galvu, lai paskatītos uz Ričardu, bet viņš jau bija prom.
- Tātad. Kur ejam? – jautāju skatoties uz Greisonu un Ītanu.
- Varbūt ieejam kādā kafejnīcā nopirkt saldējuma kokteili vai kaut ko citu? – Ītans ierosināja un paskatījās uz mani un Amandu.
- Jā. Nav slikta doma. Ieejam tajā pašā „Starbucks". – Amanda teica un mēs iegājām „Starbucks". Iegājām iekšā, pasūtījām to, ko vēlējāmies un gaidījām savus pasūtījumus. Sagaidījām un gājām apsēsties pie kāda no galdiņiem. Apsēdāmies pie galda un sākām runāt un iepazīt viens otru tuvāk.