We Were Ment To Be Together

6.daļa

Noklājām dvieļus, novilkām drēbes, izņēmām no matiem lakatiņus, apēdām saldējumus un devāmies peldēt. Mēs ūdenī bijām diezgan ilgu laiku, bet pēc tam gājām sauļoties. Lielāko dienas daļu mēs pavadījām pie jūras sauļojoties, bet ik pa laikam arī iegājām nopeldēties. Kad jau kārtējo reizi bijām iznākušas no ūdens, es paņēmu telefonu, lai apskatītos cik ir pulkstens. Uzspiedu uz kādu no pogām, lai telefona ekrāns ieslēgtos un paskatījos pulkstenī. Tas rādīja 5:53 pm.
- Eu, varbūt nožūstam un braucam mājās? Ir jau gandrīz 6 pm. – teicu Amandai un ieliku telefonu atpakaļ somā.
- Jā, labi. – draudzene atbildēja un apgūlās uz sava dvieļa. Mēs mazliet nožuvām un gājām uz kabīnītēm pārģērbties. Kad es biju saģērbusies, es pamanīju, ka man no labās acs ir izkritusi lēca.
- Njamm... es laicīgi pamanīju, ka man ir izkritusi lēca. – es teicu mēģinot izņemt lēcu no kreisās acs.
- Ļoti laicīgi. Kā tu pirms tam nepamanīji to? – draudzene jautāja un iesmējās.
- Man nav ne jausmas. Un es tieši nepaņēmu līdzi brilles. Malacis, Elizabet, malacis. – teicu un arī iesmējos.
- Nu gan jau vēl kādā neiebuktēsies. – Amanda teica un jau sāka kārtīgi smieties.
- Es tā ceru. – noteicu un arī sāku smieties.
- Nu, braucam? – Amanda jautāja un nolika uz zemes savu bordu.
- Aha. – es tikai noteicu un sāku braukt. Es braucu pa priekšu, jo Amanda mazliet atpalika. Es pagriezu galvu uz atpakaļu, lai pārliecinātos, ka Amanda man seko. Es jau griezu galvu uz priekšu, bet es kādā iebraucu.