We Were Ment To Be Together

48. daļa

*** 3 nedēļas vēlāk ***

Šodiena bija tā diena, kad es ievācos savā jaunajā dzīvoklī. Lielākā daļa no manām mantām jau bija aizvestas uz jauno dzīvoklī un šodien vēl pēdējās lietas tiks pārvestas uz to. Uzvilku kaut kādas ērtas drēbes, sametu somā dažas vajadzīgas lietas un aizbraucu uz veikalu, lai nopirktu ēdienu, lai jaunajā dzīvoklī nenomirtu badā. Sapirku visu un braucu uz dzīvokli. Saliku ledusskapī pārtiku un tad kāds zvanīja pie durvīm.
- Čau. Esmu klāt. - Greisons teica, ienāca dzīvoklī un iedeva man buču.
- Čau. Amm... Greison, man ar tevi ir jārunā. - teicu diezgan nopietnā balsī un paskatījos uz puisi.
- Kas noticis? - viņš satraukts jautāja un ieskatījās man acīs.
- Amm... Es pat nezinu, kā lai tev to pasaku. - teicu un paskatījos uz savām rokām, kas knibināja džemperi.
- Elizabet, nevelc garumā. Kas noticis? Un ja tu taisies darīt to, ko es domāju, ko tu gribi darīt, tad lūdzu nē. - Greisons ar satrauktu balsi teic un saņēma manas rokas savās rokās.
- Ja tu domā, ka es taisos no tevis šķirties, tad tu domā nepareizi, - nomurmināju un uzsmaidīju puisim, - Es gribu, lai tu kopā ar mani ievācies šajā dzīvoklī. Es negribu te dzīvot viena pati un ja tu ievāksies pie manis, tad Amanda varēs ievākties pie Ītana. - teicu un paskatījos uz puisi.
- Ar lielāko prieku! Es ar lielāko prieku šeit ievākšos! - Greisons priecīgs iesaucās, pacēla mani un es apviju savas kājas ap viņa gurniem un rokas ap viņa kaklu.
- Es tevi mīlu! - beidzot šie trīs vārdi izskanēja no manas mutes.
- Man liekas, ka es pārklausījos, vari lūdzu vēlreiz pateikt to, ko tu teici? - Greisons ķircinot mani pajautāja un uzsmaidīja man.
- Tu nepārklausījies. Greison Beilij Dolan, es tevi mīlu vairāk par visu pasaulē. - teicu un piespiedu savas lūpas pie viņa lūpām. Kad atrāvām lūpas viens no otra, viņš man ieskatījās acīs un pasmaidīja.
- Arī es tevi mīlu, Elizabete Rebeka Heila. - viņš teica un atkal piespieda savas lūpas pie manām. Bet šoreiz mūs iztraucēja mans telefons, kurš zvanīja.
Nolecu no Greisona un paskatījos uz zvanītāju. Tas bija tētis.
- Čau. - teicu uzreiz kā pieliku telefonu pie auss.
- Čau. Zvanu, lai pateiktu, ka tava gulta, dīvāns un rakstāmgalds drīz būs klāt. - tētis noteica.
- Labi. Āaa... jā.. tēt, Greisons dzīvos kopā ar mani manā dzīvoklī. - teicu smaidot.
- Apsveicu jūs abus! Bet lai es nekļūtu par opi drīzumā. Saprati? - tētis nopietni pateica, bet tad iesmējās.
- Labi, labi. Nemaz par to nedomājam. Atā, bučas. - teicu un nometu. Piegāju atpakaļ pie Greisona un apskāvu viņu.
- Tētis teica, lai neuztaisām viņu par vectēvu. - teicu un iesmējos.
- Kaut kad jau uztaisīsim viņu par tādu, bet ne pašlaik. - puisis noteica un arī iesmējās. Uzsmaidīju viņam un abi devāmies un dzīvojamo istabu skatīties Tv.