Kad viņš bija nokāpis tā ka mēs viņu vairs neredzējām mēs ātri skrējām pie trepēm un skatījāmies kur viņš ir.Viņš kāpa vēl zemāk.Mēs gar pašu sienu klusām kāpām lejā.Es paskatījos un viņš kāpa uz pagrabu.
-"Es nezinu vai es to spēšu.Viņš iet uz pagrabu."-Es raudot teicu Džeikobam.
-"Turies man līdzās un viss būs labi."
Tas mani uzmundrināja.Mēs gājām barā nevis līnijā vai kolonnā.Džeikobs gāja uz priekšu.Viņš uz pagriezienu pagriezās un gāja.Bija divas izvēles vainu taisni vainu pa labi Džeikobs gāja pa labi.Es izdomāju iet taisni.Es gāju un es pamanīju ka tas vīrietis tur ir un viņš griezās.Harijs mani no sāna parāva un ierāva pagriezienā.Viņš mani turēja piespiestu sev klāt.Kad mēs dzirdējām ka vīrietis aiziet viņš mani atlaida.
-"Kāpēc tu mani cieši apskāvi?"
-"Gribēju!"
-"Tev ir Stefa."
Pēc tam viņš neko neatbildēja.
-"Lai Džeikobs to neuzzin!"-es piekodināju.
-"Labi"
Mēs gājām divatā uz priekšu.Elizabete ar Amēliju palika klasē.Kristiāna ar Kristiānu sargāja izeju.Lūcija ar Reini stāvēja pie pagrieziena,Henrijs ar Džeikobu aizgāja pa labi,bet es ar Hariju taisni.Mēs slēpāmies aiz stūra un viņš iegāja durvīs kur nekad nav drīkstējis iet(tā stāsta Harijs) Mēs redzējām vīrieti.Tas esot skolas psihalogs.Kad viņš iznāca viņam rokās bija zāles.Un 1tablete izkrita āra.Kad viņš aizgāja mēs ar Hariju aizskrējām pakaļ tabletei.
