RAIN : BROKEN | 2 | Jeon Jungkook FF ✅

4. daļa

Es negribēju sevi sāpināt vēl vairāk,bet es gribēju paklausīties BTS dziesmas. Man pietrūka viņu dziesmas,jo es fanoju par viņiem jau gandrīz četrus gadus un es nevaru neklausīties. Es nevaru nociesties.
Es iegāju atkal youtubā un uzrakstīju BTS.
Man izleca dažādi video un viens piesaistīja manu uzmanību.
- Hmm ielikts pirms divām dienām? OMG!!- Es biju priecīga,taču,tad paliku nopietna.
Phu..
Man jāsaglabā mierīgs prāts.
Es uzspiedu un sāku skatīties video.

ES. BIJU. TOTĀLĀ. ŠOKĀ.

Tā dziesma. Tas video. Pats J-Hope un viņa deja.
Viss bija perfekts.
OMG!!!
Es laikam atkal sāku sajukt prātā viņu dēļ,tāpat kā es darīju,pirms satiku Jungkooku.
Šausmas...
Bet nah...tas nekas....

Es to video turpināju skatīties kādas 5 reizes pēc kārtas,līdz man iezvanījās telefons.
Tā bija Anna.
- Nu? - Es pacēlu klausuli.
- Y/N...man ir ļoti sliktas ziņas...- Viņa izklausījās ļoti ļoti bēdīga.
Es uzrāvu uzaci.
- Kādā ziņā? - Es nesapratu,par ko viņa runā.
- Kā lai to pasaka...Jungkooks...- Viņa iesāka un man sirdpuksti paātrinājās. Es negribēju to dzirdēt.
- Man vienalga. Ja viņš ir atkal piedzēries,tad tas nav jāsaka man. - Es atcirtu.
- Nē...tu nesaproti...viņš...- Viņai aizsmaka balss. - Viņu...notrieca mašīna...- Un viņa sāka raudāt.
Tajā brīdī es vairs neko nedzirdēju. Man no rokām izkrita telefons un es mēģināju apjēgt to,ko viņa man tikko pateica.
Paga...
KO?!?!?!

Es ātri paķēru telefonu un es jutu,ka man trīc rokas.
- Ludzu saki,ka tu joko. Tas ir joks vai ne? - Es jutu,ka raudāšu.
- Es būtu priecīga,ja tā būtu,bet...tā nav...Es nejokoju...- Viņa čukstēja.
Man kakls tajā brīdī sažņaudzās un man nobira dažas asaras.
/Nē...Jungkook...kāpēc???!!!/
- Saki,ka...viņš ir dzīvs...lūdzu...- Es starp asarām prasīju.
- Viņš ir,bet ļoti sliktā stāvoklī...- Viņa atkal ar grūtībām,izteica vārdus.
- Viņš nevarēja pārdzīvot,ka tu viņu pameti,vakarvakarā,tāpēc viņš vienkārši devās prom no mājas. Mēs nezinājām,kur,bet,tad mums vēlu vakarā pazvanīja,ka viņš ir aizvests uz slimnīcu. - Viņa skaidroja.

Akdievs...
Tā ir mana vaina...
Tikai manis dēļ...

Es aiztaisīju acis,lai saprastu,ko darīt.
- Atsūti man adresi. Man viņu ir jāredz. - Es viņai teicu.
- Labi...- Viņa nočukstēja.

Tikko viņa man atsūtīja adresi,es nekavējoties braucu uz slimnīcu. Man bija vienalga,kādas mums tagad ir attiecības,taču man viņš bija jāredz. Jāpārliecinās,ka viņam viss ir kārtībā.

Es pieskrēju pie reģistratūras un man pretī pasmaidīja vidēja vecuma sieviete,ar blondiem matiem.
- Labdien! Kā varu palīdzēt? - Viņa jautāja.
- Man jāzina,kurā palātā ir Jeon Jungkook. - Es viņai teicu,vēl aizvien elsojot,no skriešanas.
Viņa brīdi nopētīja mani,tad paskatījās savā datorā.
- Trešais stāvs. 331 palāta. - Viņa teica un es jau biju gabalā.
- Paldies! - Es uzsaucu un skrēju uz kāpņu pusi.

Es biju ļoti satraukusies. Man bija bail.
Kad es sasniedzu trešo stāvu,es ieraudzīju pazīstamas sejas.
Tur bija Jimins ar Annu.
Viņi abi paskatījās uz mani un es ar sabijušos sejas izsteiksmi,gāju pie viņiem.
- Ahh...Y/N....- Jimins piecēlās un nāca mani apskaut. Tas uz brīdi mani šokēja.
- Sīkais...viņš...akdievs...- Viņš nespēja normāli parunāt.
Es maigi pasitu viņam pa muguru un apskāvu arī viņu.
- Saki,ka viņam viss ir labi...- Es čukstēju. Jimins atrāvās no manis un ieskatījās man acīs.
- Jā,bet...ir vēl kas...- Viņš nolaida skatienu.