Viss bija nevainojami,bet kā ir tagad?
Turpinājums no pirmās sērijas - (Rain) Lietus | Jeon Jungkook FF |
Vai viss būs tā,kā agrāk?
Vai man būs lemts ar viņu atkal satikties?
Tad laiks to uzzināt.
Atkal bija jāiet uz skolu,taču manas domas bija,kur citur,kad apsēdos savā klases solā. Pirmā stunda bija vēsture,tāpēc nemaz nesatraucos,ka būs baigi jādomā,jo skolotāja vienmēr pati,kaut ko pie tāfeles rakstīja un stāstīja citiem,par seniem laikiem...tas man atļāva katru reizi atpūsties. Es aizvēru acis un atkal sāku atcerēties Tae vārdus. "Y/N...man liekas,ka esmu tevī iemīlējies.." Tas teikums vienkārši bija iesprūdis man galvā un es nevarēju to vairs izmest no prāta. Man jau sāka palikt bail,ka tas uz mani iespaidosies,jo es tiešām negribu,lai viņš man patīk...tādā veidā.. Es negribu pamest Jungkooku... Es sev to apsolu...cerams... /Aghh!! Kāpēc tas ir tik grūti?!?/ Protams,ka tas nebija viegli,ja tu zini,ka kāds vēl tevi mīl un tu esi ar viņu pa draugam...ļoti tuvu...neatdzīšos... Tas pats jau bija arī ar Jiminu... Es negribu,lai kaut kas tāds līdzīgs..vēlreiz atkārtojas.
- Y/N!! - Kāds pēkšņi mani sauca un es atvēru acis un iztaisnoju muguru,lai ieraudzītu runātāju. Tā bija skolotāja... Upss.. - Izskatās,ka guļam stundās? - Viņa nopietni uz mani skatījās un sakrustoja rokas. Es pamanīju,ka visu skatieni ir uz mani. Es piesarku. - Es ļoti atvainojos,skolotāj..- Es viņai teicu. Viņa nopūtās. - Tas nepalīdzēs tam,ka tu neklausījies stundas laikā,mani un nedzirdēji šīs dienas tēmu..Dodu tev stundu,pēc stundām...atsēdēšanai..- Viņa man teica. Es izpletu acis. - Ko?? - Es biju šokā,jo nekad nebija tā noticis. - Citreiz zināsi,ka nedrīkst gulēt stundas laikā,kad mēs plusā gatavojamies pārbaudes darbam. - Viņa deva man pēdējo skatienu un turpināja stāstīt pārējiem,jauno tēmu,taču visu skatieni vēl aizvien bija uz mani. - Tev nu gan veicas...- Anna man blakus nočukstēja. Es smagi nopūtos un paglūnēju uz viņu. - Ko tu neteiksi...tā maita to nožēlos..- Es biju dusmīga uz skolotāju. Anna blakus iesmējās. - Wow,wow,wow..nelamājies tā...- Viņa pēctam apklusa,jo skolotāja atkal skatījās mūsu virzienā. Mēs izlikāmies,ka klausamies viņas jaunai stāstītai tēmai un,tad jau viņa atkal novērsās. Es atviegloti nopūtos. /Phuu..par laimi../
Pusdienlaikā.
Mēs abas ar Annu devāmies ēst pusdienas. Tā kā baigi negribēju tērēties ar naudu,es biju paņēmusi sev līdz pusdienas.
Oups ! Cette image n'est pas conforme à nos directives de contenu. Afin de continuer la publication, veuillez la retirer ou mettre en ligne une autre image.
Kad izvilku pusdienu kastīti sev priekšā,Anna pieliecās man klāt. - Akdievs...izskatās gardi...- Viņa nolaizīja lūpas. Es iesmējos. - Jā,beidz...Tās ir manas pusdienas,tāpēc ej nost. - Es vēl aizvien smejoties,teicu un pastūmu viņu nost no manis,lai es varu sākt ēst. Viņa uzmeta lūpu. - Tu esi skopa. - Anna tēloja,ka apvainojas. Es par viņu pasmīnēju. - Es zinu,tāpēc nemaz man nelūdzies. - Es jokoju. Anna nopūtās un piecēlās kājās. - Es laikam iešu sev kaut ko nopirkt,tāpēc ēd lēnām,jo es negribu ēst viena. - Viņa mani brīdināja,pirms pazuda studentu pūlī,jo visa ēdamzāle bija pilna ar studentiem,kuri bija tikko sanākuši. Kā nekā..bija sācies pusdienu laiks un es nemaz nesatraucos,ka palikšu neēdusi,zinot,ka vienmēr ir garas rindas un citreiz nav iespējams tikt pie pusdienām. Vismaz šoreiz man pašai ir līdz,ko uztaisīju svētdien,brīvajā laikā.
