RAIN : BROKEN | 2 | Jeon Jungkook FF ✅

27. daļa

Es paskatījos pulkstenī un ieraudzīju,ka ir 14:35.
Tātad man ir divas ar pusi stundas,lai satiktu Tae.
Man bija jāmelo Jungkookam,jo citādāk viņš to neatļautu,zinot,ka viņš uz katru puisi ir greizsirdīgs,ar ko satiekos.
Es nopūtos un noliku portatīvo malā.
Man bija jāiet un jāpasaka Jungkookam,ka pirms četriem iešu mājās,lai sataisītos priekš satikšanās ar Tae.
Es nervozi apsēdos dīvānā,viņam blakus un skatījos uz viņu.
Viņš sākumā nepievērsa man uzmanību,bet,tad sapratis,ka vienkārši pētu viņu,Jungkooks speciāli zaudēja spēlē un uzlūkoja mani.
- Vai kaut kas noticis? - Viņš jautāja.
Es uzreiz iesmējos un pakratīju galvu.
- Nē,nē..protams...es vienkārši gribēju tev pateikt,ka...- Es brīdi apklusu,jo man vajadzēja sagatavoties meliem.
Parasti,kad meloju,es piesarku un nevarēju vairs otram ieskatīties acīs.
Kad beidzot saņēmos,es turpināju.
- Es gribēju pateikt,ka pus četros iešu mājās,jo man rīt skola un atkal ir daudz mājasdarbi...piedod...- Es tēloju,ka esmu par to bēdīga,lai arī no vienas puses tā arī bija.

Jungkooks brīdi skatījās uz mani.
- Oh...nū..nekas...nākam sestdien jau varam atkal satikties,jo man šonedēļ vēl aizvien jāpiedalās mūzikas šovos.- Viņš pasmaidīja,lai gan smaids ātri nozuda.
Es noskumu vēl vairāk.
Es tiešām gribēju ar viņu pavadīt brīvo laiku,līdz pašam pēdējam brīdim,kad viņam vēl ir brīvs,bet Tae mani uzaicināja un viņam arī ir tā pati situācija.
Man vienkārši nepatīk aizvainot cilvēkus.
Viņš turpināja spēlēt spēli un atkal novērsās no manis.
Es piesēdos viņam vēl tuvāk un paskatījos,ko viņš spēlē.
- Tev tas liekas interesanti? - Es jautāju.
Viņš koda sev lūpā un turpināja spēlēt.
- Aha..- Viņš aši atbildēja.
Es uzrāvu uzacis un pasmīnēju.
- Man ar liekas interesanti,zombijus šaut nost...- Es centos nesmieties,jo tā spēle bija par zombijiem,kurus vajadzēja nogalināt,lai neuzbruktu cilvēkiem,jo,tad viņiem rastos infekcija un visi pārtaptu par zombijiem.
- Gribi arī pamēģināt? - Jungkooks brīdi neatbildējis,jautāja.
Es apmulsu.
- Es? Pff..kāpēc? - Man nepieleca.
Viņš atkal zaudēja un deva man konsoli.
- Tev patiks. - Viņš pasmīnēja.

Es uzrāvu uzaci un lēni paņēmu to rokās.
Es parasti spēles nebiju spēlējusi,ar konsoli,tāpēc es nezināju,kā īsti rīkoties.
Man pēdējā reize bija bērnībā,kaut kādos astoņos vai deviņos gados.
Es piesarku un paskatījos uz Jungkooku.
- Piedod,bet...es nezinu kā...- Es iesāku,bet viņš pasmīnēja un apķērās man apkārt.
Jungkooks satvēra savās rokās manas rokas un turēja konsoli,tieši pret TV ekrānu.
Es sāku sarkt,jo es jutu,ka viņš elpo man tieši uz kakla un arī ausī.
Es nesapratu,kāpēc vēl aizvien viņa izdarības,lika man sarkt,lai gan es ar viņu biju jau kopā kādu laiku.
Jungkooks ir laikam tas tips,kad es vienmēr viņa tuvumā jutīšos mazliet nēerti,taču ļoti labi.
Zinu..dīvaini,bet tā arī ir.
- Tici man,tas ir jautri,kad sāc to darīt. - Viņš smaidot,teica un uzspieda spēlei startu.
Ja godīgi,pārsvarā viņš spēlēja spēli,izņemot brīžus,kad viņš man lika,ko pašai nospiest,jo viņš bija aizņemts ar pagriezieniem,lai zinātu,kādā teritorijā zombijs atrodas.
Man jau sāka svīst rokas.
Laiks jau bija ieieldzies un man vajadzēja sākt taisīties uz promiešanu.
Pat nepabrīdinājusi Jungkooku,es atlaidu konsoli,no,kuras manas rokas noslīdēja,līdz ar Jungkooka pirkstiem,pa virsu,taču viņš to noturēja vietā.
- Tev nepatika? - Viņš jautāja,kad pats turpināja spēli.
Es vēl aizvien biju viņa apskāvienā un man jau sāka palikt karsts.
- Patika,bet man diemžēl būs jāiet...- Es teicu.
Tādas spēles īstenībā nebija manā gaumē..

Bet...viņš laikam mani nedzirdēja,jo izskatījās,ka viņš negrasās mani palaist vaļā.
Es uzliku roku viņam uz kājas,tieši pie viņa kājstarpes,pat pašai nemanot,lai pievērstu viņa uzmanību un viņš momentā sastinga,līdz ar spēli,jo viņš uzreiz  zaudēja.
Es īsti nezināju,kas viņam notika,jo iestājās klusums un viņš neko neteica.
Es pamanīju,ka viņš paskatās uz leju.