Viss bija nevainojami,bet kā ir tagad?
Turpinājums no pirmās sērijas - (Rain) Lietus | Jeon Jungkook FF |
Vai viss būs tā,kā agrāk?
Vai man būs lemts ar viņu atkal satikties?
Tad laiks to uzzināt.
Bija sestdiena,kad Jungkooks izdomāja mani apciemot. Viņš bija ļoti pārsteigts par sevi,jo atcerējās ceļu uz tavu māju. Viņš pat nezināja kādā veidā,bet nu viņš stāvēja pie tavām durvīm. Viņam bija bail klauvēt,jo viņš ļoti satraucās. Jungkooks nezināja,kā uzvedīsies tavā klātbūtnē,zinot visu patiesību,lai gan tu teici viņam,ka esat tikai labi draugi. Šī doma viņu tracināja,tāpat kā arī viss pārējais.
Viņš brīdi tā stāvēja,līdz dziļi ievilka elpu. /Tā...Tagad vai nekad../ /Man tas jāizdara..../
Tajā brīdī es biju virtuvē un taisīju sev pusdienas,kad izdzirdēju zvanu pie durvīm. Es nezināju,kas tur ir,bet nodomāju,ka tā ir Anna vai tomēr kāds no BTS. Nu,protams,izņemot Jungkooku,jo viņš jau mani neatceras. Es smagi nopūtos un devos pie durvīm. Kad tās atvēru,man iestājās negaidīts šoks.
Ops! Esta imagem não segue nossas diretrizes de conteúdo. Para continuar a publicação, tente removê-la ou carregar outra.
- Ju..Jungkook? - Es pārliecinājos vai tas tiešām ir viņš,jo viņam uz sejas bija maska un viņš bija nodūris galvu,līdz to pacēla un paskatījās uz mani. Viņš kautrīgi pasmaidīja un pakasīja savu pakausi. - Umm...Sveika...- Viņš bija pārsarcis līdz ausīm. Es nezināju,ko man darīt. Tajā vietā,lai apsveicinātos,es viņam pajautāju. - Ko tu šeit dari? - Es mēģināju izklausīties mierīga. Viņš atkal nolaida skatienu,taču,tad atkal dziļi ielūkojās manās acīs.
No acīm,viņa skatiens ceļoja no manas galvas līdz pašai apakšai. Viņš gribēja tevi papētīt un novērtēt. No skata tu viņam biji tā tīri neko. /Viņa izskatās cute.../ Viņš pats neticēja savām domām.
Jungkooks pētīja mani...jau atkal... Jau kuro reizi un man bija neērti. Es piesarku un nolaidu skatienu. - Umm...vai varam aprunāties? - Viņš pēc dažām sekundēm prasīja. Es paskatījos uz viņu un nezināju,ko atbildēt. - Par ko? - Pat nedomājot,man izšāvās jautājums. - Par...tevi un mani...- Viņš piesarka vēl vairāk. Akdievs... Vai es tikko izdzirdēju tādus vārdus,no viņa? /Gosh...Man liekas,ka es atkal miršu.../ Es biju sarkana kā tomāts. - Ehh...okey? - Es atkāpos no viņa un aicināju viņu iekšā. Jungkooks ienāca dziļāk un nopētīja apkārtni. - Man ir tāda sajūta,ka esmu šeit jau bijis...Es pat zināju ceļu uz tavu māju...- Viņš pagriezās pret mani. Es sastingu uz vietas. - Tiešām?- Es jautāju. Viņš pamāja. - Bet tevi es nevaru atcerēties...- Jungkooks nolaida skatienu. - Tad... varbūt piesēžam? - Es nedroši ieteicu. Viņš atkal pamāja un aizgāja apsēsties uz dīvāna. - Gribēsi kaut ko iedzert? Tēju? Kafiju? Ūdeni? - Viņš pakratīja galvu,tāpēc es apsēdos blakus dīvānā.
Jungkooks uzrāva uzacis. - Kāpēc tu nesēdi man blakus? - Viņš pats bija pārsteigts,par savu jautājumu. Pa kuru laiku tāds drošums parādījās? Es toties samulsu. - Umm...kāpēc? - Es apjuku.
- Nezinu... vienkārši tā vieglāk sarunāties...maybe? - Jungkooks sāka stostīties savos vārdos. /Kas man ir nu?/ / Vecīt,saņemies! Ar tevi vienā telpā ir meitene,kura izrādās tava draudzene un tu pat nemāki ar viņu normāli parunāt./ *Kauns pa visu seju* Jungkooks bija totālā panikā,taču viņš mēģināja nomierināties.
