aizved mani mājās | ✔

vi | Mūzika

Estere un es aizejam uz lielveikalu. Viņa uzstāj un nopērk man nenormāli daudz drēbju un apavus. Kad kasiere pasaka cenu, manas acis ieplešas, bet viņa bez minstināšanās novelk kredītkarti.

Viņa nopērk man telefonu, tādu pašu kā viņai un Džeikam, tikai rozīgā tonī.

Mēs sēžam kādā kafejnīcā. Viņa mirkli kaut ko dara manā telefonā. Viņa zin, ko dara, es nospriežu. Es turpinu vērot, kā viņas pirksti ātri kustas pa ekrānu pirms viņa to atdod man. Tagad pa ekrānu ir krāsainas aplikāciju un spēļu ikonas. Es apgūstu funkcijas ātri, kamēr mēs ēdam, tad ielieku telefonu somā.

Estere uzstāj, lai mēs aizietu uz mūzikas ierakstu veikalu. Mēs skatamies cauri neskaitāmiem CD, plakātiem un vinila platēm.

Es aplūkoju melno vāku ar baltu lietussargu. Es atminos grupas nosaukumu. "Tā bija tava mīļākā grupa," viņa paskaidro. Es pamāju ar galvu un viņa paņem disku. "Manuprāt, tas palīdzēs. Tev ir dzirdes atmiņa."

Mēs ilgi skatamies cauri diskiem un paņemam tos, kuri man liekas pazīstami.

Kad mājās viņa piemin vārdu "selfijs", man tas ir pazīstams. Mēs uzņemam daudz selfijus.

Vēlāk tonakt, savā istabā, es izskatos cauri bildēm. Bildes ar trīs cilvēkiem kas mani, pilnīgu svešinieci, pieņēma un kļuva par vienīgo ģimeni, kas man ir.

***

Kad es kādu rītu pamostos agri, es atkal drebu. Es uzvelku džemperi, ko man atdeva Džeiks. Džemperis ir pelēks un sniedzas man gandrīz līdz ceļgaliem. Tas ir silts un es to velku, kad man ir murgi. Viņš to nav prasījis atpakaļ.

Es aizeju uz vannasistabu un atpakaļ, uzmanoties, lai nevienu nepamodinātu. Kad es nomazgāju seju, jūtos daudz labāk.

Es esmu gandrīz aizvērusi durvis, kad dzirdu melodiju no lejas stāva. Es apstājos un ieklausos.

Manus soļus apslāpē paklājs. Mitča istabas durvis ir pavērtas. No telpas nāk apburošas melodijas. Es apstājos durvīs un vēroju viņu.

Kad es pirmo reizi satiku Mitču, man viņš likās biedējošs - spēcīgs un ļoti garš. Tagad viņš izskatās maigs, trausls. Ievainojams.

Viņš beidz spēlēt, kad ierauga mani. "Atvaino," es saku.

"Tev nav par ko atvainoties," Mitčš atbild. "Gribi pamēģināt?"

Es paskatos uz čellu un nedaudz pakratu galvu. "Es labprāt paklausītos, ja netraucētu," es atzīstu un viņa seja iemirdzas.

"Nāc, apsēdies. Man nav iebildumu pret sabiedrību," no viņa tā neizklausās kā pavēle, bet vairāk kā pamudinājums. Es apsēžos uz gultas kājgaļa.

"Tu agrāk spēlēji, vai ne?" Viņš vaicā. "Laikam," es atbildu.

Es zinu, ka Džeiks un Estere ir bijuši noslēgti sakarā ar mani.

"Tulznas uz taviem pirkstiem," viņš paskaidro un es paskatos uz saviem pirkstu galiem. Smalkas rētas vietās, kur reiz bija tulznas. "Es tādas atpazīstu uzreiz. Visiem maniem skolniekiem, kas spēlē stīgu instrumentus, tādas ir."

Viņš atsāk spēlēt un es aizveru acis.

Lēnās, skumjās melodijas iezogas manā prātā un es atslābinos. Mana sirds liekas viegla. Viņš spēlē un spēlē un es klausos. Es neatveru acis pat tad, kad uz gultas man blakus ir svars. Telpu piepilda Esteres dungošana, kas rada valdzinošu harmoniju ar čellu.

Kad Mitčš beidz spēlēt, es atveru acis. Viņš smaida. Estere sēž man blakus uz gultas, joprojām pidžamā un mati izgulētā bizē. Tā ir visnekārtīgākā viņas stadija, kādu esmu redzējusi. Džeiks kavējas durvīs, treniņbiksēs un izbalojušā t-kreklā.

"Es nokavēju ballīti?" Džeiks miegaini prasa.

"Piedod, vecīt," Mitčš smaida. "Nākamreiz tevi pamodināsim."

"Nejau pirms astoņiem," viņš atbild. "Un ne sestdienā."

Mitčš iesmejas. Viņa smiekli ir skaļi un pacilāti un es arī pasmaidu.

Atlikušo dienu mēs pavadām klausoties mūziku.

Viņiem patīk dažāda mūzika. Esterei un Džeikam patīk dziesmas, pie kurām var dejot, Mitčam ātrāki gabali bez vārdiem kā arī lēnas, mierīgas dziesmas.

Man vislabāk patīk dziesmas ar skaļām bungām un aizsmakušu solista kliegšanu. Pat bez saprašanas, es zemapziņā zinu vārdus.

***

Mēs skatāmies filmu, kur bariņš pusaudžu ielaužas pamestā psihiatriskajā slimnīcā, lai uzņemtu dokumentālo filmu.

"Viņi uzņem dokumentālo filmu par filmu?" Estere vaicā.

"Filmas uzņemšanas vietu. Tā ir otrā daļa," es paskaidroju. "Visi izņemot viņu domā ka tā ir viltota." Es parādu uz puisi, kas ir uz ekrāna.

Estere aizmieg filmas vidū un pamostas tikai tad, kad Mitčš iekliedzas beigās, kad uz ekrāna izlec dēmonisks radījums. Es gandrīz nokrītu smejoties par viņu un viņš man iemet ar popkornu.

Pēctam, kad Mitčš un Estere aiziet uz savām istabām, Džeiks un es paliekam un skatāmies vēl kādu filmu, bet es vidū aizmiegu.