aizved mani mājās | ✔

xix | Alens

Mitčš spēlē čellu nākamajā rītā, kad es pamostos. Džeika istabas durvis ir ciet, tādēļ es nospriežu, ka viņš vēl guļ. Viņam vēl ir agrs.

Es uzvelku melnus šortus, kuriem ir augsts viduklis, sarkanu kreklu un savācu matus.

Es noeju lejā pa kāpnēm un dabūju sev krūzi kafijas un brokastu pārslu bļodu. Es dzirdu čellu no virtuves, bet zinu, ka viņa istabas durvis ir ciet.

Es nomazgāju savus traukus un notīru tetovējumu, kā Pērle teica.

"Labrīt," Mitčš saka, kad ienāk virtuvē. Es atsaucu sveicienu un viņam uzsmaidu.

"Kā vakar gāja?" Viņš vaicā.

"Labi," es atbildu.

Mēs vēl brīdi parunājam, tad es paņemu grāmatu, ko esmu iesākusi, un aizeju uz aizmugures lieveni.

Es esmu izlasījusi trīs nodaļas, kad atnāk Džeiks. "Labrīt," es saku un viņš apsēžas man blakus.

"Labrīt," viņš miegaini nomurmina un es paliecos uz priekšu lai viņu noskūpstītu.

"Es jau uztraucos, ka to nosapņoju," viņš paziņo un es iesmejos.

Es nezinu, cik ilgs laiks paiet, bet atnāk Estere.

"Detektīvi ir šeit," viņa saka. Detektīvi? Es saraucu uzacis, bet pieceļos, nolikdama grāmatu uz krēsla.

"Ļauj man runāt," es saku un uzmetu Džeikam skatienu.

Olivers Krejs un Elīza Andersone sēž pie virtuves galda. Estere ir uztaisījusi kafiju un pati pazudusi. Viņiem rokās ir kafijas krūzes un vēl divas stāv uz galda.

Viņi abi pieceļas, kad mēs ienākam. 

"Marisa. Džonatan," Krejs sveicina. Viņa līdzība Džeikam ir diezgan fascinējoša. Viņiem abiem ir līdzīgi bāla āda un tumši mati, bet Kreja acis ir tumši brūnas, kas kontrastē ar Džeika dzintara toņa acīm.

Mēs apsēžamies un Džeiks uzliek roku uz mana ceļgala zem galda. Es nezinu, kādēļ detektīvi ir atbraukuši no Mičiganas uz Kaliforniju, bet tas nekādā ziņā nevar būt labi.

"Marisa, mēs vēlamies runāt par Kristoferu," Andersone iesāk un Džeiks nedaudz saspiež manu ceļgalu. Es ar abām rokām saņemu kafijas krūzi.

"Viņš ir atrasts?" Es prasu bez emocijām.

"Jā. Mēs viņu atradām netālu no Detroitas, viņš ir arestēts," Krejs saka un es pūlos neizrādīt atvieglojumu.

"Mēs vēlamies jums abiem pateikt to, ko atklājām," Krejs saka. "Ja jūs to gribat dzirdēt."

Es pamāju ar galvu, vairāk nedomājot.

"Dažas lietas būs smagi dzirdēt," Krejs maigi brīdina mani un es pārvietoju vienu no savām rokām, lai saņemtu Džeika.

"Māja legāli piederēja viņam. Viņu sauc Alens Kristofers Fosters un viņš nopirka māju ar sievu Amēliju 1983. Gadā," Andersone stāsta.

"Alens," es atkārtoju. Es nekad to vārdu neesmu dzirdējusi.

"Mēs vēl nezinām, kādēļ viņš izmantoja otro vārdu, varbūt lai novērstu acis no sevis, ja tiktu iesaistīts ar policiju," viņa paskaidro.

"Viņam ir sieva?" Džeiks vaicā.

"Es tur neredzēju sievieti," es saku.

"Jā. Viņiem bija divdesmit divi, kad apprecējās un pārvācās uz Detroitu. Pēc dažiem gadiem viņiem piedzima dēls, Nikolas, un laulība sabruka. Amēlija uzņēmās pilnu aizbildniecību par bērnu un pēc ilgas tieslietas aizvācās. Mums liekas, ka Alens viņus izsekoja lielāko daļu savas dzīves. Amēlija pārvācās visapkārt valstij un teica, ka nekad īsti nejutās drošībā," Andersone turpina.

"Amēlija mums ļoti palīdz ar izmeklēšanu," Krejs pievienojas. "Viņa mums dod daudz informāciju."

"Kāda izmeklēšana?" Es prasu. "Es esmu mājās. Tas maniaks ir cietumā."

"Mums nešķiet, ka tu biji pirmā," Krejs maigi saka. "Mēs droši nevaram teikt, cik bija pirms tam, bet bija vismaz vēl divi."

Es palieku bāla un Džeiks arī. "Kā jūs to zināt?" Viņš vaicā. Es saspiežu viņa roku. Man šķiet, ka es esmu pārāk nospriegota.

"Mēs atradām mirstīgas atliekas apraktas teritorijā," Krejs atbild. "Vienai meitenei bija apmēram četrpadsmit. Viņu vēl nav izdevies identificēt. Otrais upuris bija divpadsmit gadus vecs zēns, viņš pazuda no parka Bruklinā 2005. gadā, Kolbijs Džonsons. Viņu turēja varbūt astoņus mēnešus, spriežot pēc nāves laika."

"Kā viņi nomira?" Es vaicāju. Es gribu zināt un man liekas, ka jau zinu.

"Viņus nožņaudza," Andersones balss ir maiga. "Bija spīdzināšanas pazīmes, badināšana un aizsardzības brūces."

Es klusi pamāju ar galvu.

"Vai tu zināji par bērniem?" Krejs vaicā.

"Nē. Bet viņš to pašu darīja man," es saku. "Es nejūtos labi."

Krejs atstāj vizītkarti ar savu numuru. Mēs atvadāmies no detektīviem. Es truli uzeju augšā pa kāpnēm. Džeiks man seko manā istabā un es atguļos, pavirzoties tuvāk sienai.