aizved mani mājās | ✔

ix | Sapnis

Man joprojām ir murgi. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka reizēm manus murgus pārtrauc citi sapņi. Tādi, kas liek man pamosties ar asaru noklātu seju un kliedzienu iestrēgušu rīklē. Pēc dažām naktīm es saprotu, ka tie nav murgi, vai pat sapņi. Tās ir atmiņas.

Es nesaku Džeikam par lietām, ko atceros. Es nesaku nevienam. Man liekas, ka viņš būtu tikai vairāk apbēdināts.

Dažās atmiņās ir kliegšana un kāds, kas sit man pa seju, nakts, kad Kristofers mani sagūstīja.

Dažas no tām ir jaukas un es tās turu sev cieši klāt, par spīti tam, ka tās rada sāpes. Atmiņas ar ugunskuriem, basketbola spēlēm, nobrāztām kājām, skūpstiem uz mana kakla un smiekliem. Es ne vienmēr spēju saprast detaļas un redzēt pilnu ainu, bet tās tāpat ir spēcīgas.

Vienu nakti mani pamodina īpaši briesmīgs sapnis. Tagad, zinot visu par Kristoferu, katra atmiņa, kas saistās ar viņu, saistās arī ar aklām briesmām. Es izkāpju no gultas un apsedzu seju ar rokām. Es elpoju sekli, katru ieelpu pavada klusa skaņa, kas atgādina spiedzienu.

Es nezinu, cik ilgi tur stāvu, bet galu galā šķērsoju istabu un izeju gaitenī, kamēr mana sirds joņo kā negudra. Velkot plaukstu pa sienu, es vēlos, kaut es būtu iedomājusies paņemt telefonu, ar kuru izgaismot ceļu. Tumsa liekas smacējoša un es gandrīz varu just fizisku svaru uz saviem pleciem.

Kad es ieeju, Džeiks pieceļas sēdus. "Marisa?"

Es viņu redzu tikai knapi no ielas gaismas, kas spīd caur logu. "Kas noticis?" Viņš pieceļas un es ar muguru atspiežos pret durvju stenderi, joprojām elpojot sekli.

"Marisa, paskaties uz mani," tagad viņš ir man priekšā un saņem manas rokas.

"Piedod, es..." es pāris reizes samirkšķinu.

"Nāc," Džeiks mani klusi uzrunā.

Es guļu, noslēpusi seju viņa kreklā. Es jūtu viņa rokas sev uz muguras un nedaudz salecos pirms nomierinos.

"Tu biji prom," es saku, atguvusi balsi.

"Es esmu te, es nekur neiešu," viņš klusi atbild.

"Nē, tu biji prom," es pieceļos sēdus, sakrustoju kājas un pārbraucu roku pār seju. Viņš nesaprot. "Tu aizbrauci. Es paliku Ņujorkā."

Viņš pieceļas un apsēžas man pretī. Džeiks mirkli klusē. Tad: "par ko tu runā?"

"Tu biji Čikāgā un es biju pārbijusies, ka tu mani aizmirsi. Mēs nerunājām. Kaut kādā basketbola spēlē pret Bruklinu es iepazinos ar vienu puisi. Es aizgāju uz stulbā Fēliksa stulbo ballīti lai justos labāk, novērstu domas no tevis un piedzertos,"

Es nosēcos un izbraucu roku cauri matiem. "Es daudz dzēru. Viņi sāka pīpēt zālīti, es gribēju iet mājās, jo mans tētis mani nekur vairāk nelaistu, ja atnāktu no rīta. Es biju ar Esteri. Es viņu nevarēju atrast un gāju viena. Viņš man sekoja. Mašīnā. Man likās, ka viņš varbūt ir apmaldījies, bet bija kādi pusčetri no rīta un es pārbijos. Es bēgu cauri kaut kādiem pagalmiem. Viņš mani noķēra un laikam iesita man pa galvu. Es pamodos t-tajā nolādētajā bagāžniekā."

Viņš pievirzās man tuvāk un apskauj mani, ievelkot mani sev klēpī.

"Man tik ļoti žēl, Marisa," Džeiks klusi saka.

"Tā bija mana vaina," es klusi saku, drebot.

"Nē, tā nebija. Tas varēja notikt ar jebkuru, tā nebija tava vaina," viņš saka. Es turpinu raudāt, nespēdama sevi valdīt.

"Es gribu tev ticēt," mana balss izklausās briesmīga manas pašas ausīm. Es noslēpju seju plaukstās, negribot, lai viņš mani redz.

"Tad tici man," Džeiks saka, atglauzdams matus man no sejas.

"Es to visu laiku sapņoju," es saku. "Tas notiek atkal un atkal un es nekad to nevaru mainīt. Es esmu tik sasodīti stulba, piedod."

"Tu neesi," viņš saka. Mēs paliekam tā līdz es nomierinos. Es apklāju seju ar rokām un matiem. Viņa siltums un rokas sniedz mierinājumu, bet es to negribu. Man to vajag, bet es negribu. Es nespēju sevi piespiest viņu aizstumt.

"Marisa, lūdzu paskaties uz mani," Džeiks saka. Es mirkli minstinos pirms paskatos uz viņu cauri pirkstu spraugām, mani mati joprojām nosedz lielāko daļu manas sejas.

Es zinu, ka manas acis un vaigi sūrst no asarām. Es zinu arī to, ka izskatos šausmīgi.

"Tu neesi stulba. Tu esi gudra, nepārspējami drosmīga, stipra un skaista. Nāc ar mani lejā. Es zinu, ko tev iedot."

Es negribu nekur iet. Es gribu palikt šeit, zināt, ka viņš ir šeit un ka viss būs labi. Bet viņš jau ceļas, tādēļ es sekoju.

Es gandrīz ietriecos Džeika mugurā, kad viņš apstājas pie kumodes un atver atvilktni. Kad viņš pagriežas pret mani, viņam rokās ir pelēks džemperis. Viņš to pārvelk pār manu galvu un es pasmaidu par pārsteigumu mums abiem, ievilkdama rokas piedurknēs.

Mēs noejam uz pirmo stāvu un virtuvi. Es apsēžos pie galda un vēroju, kā viņš darbojas pie letes. Es esmu pārāk nogurusi, lai ievērotu visu.

Viņš noliek man priekšā uz galda lielu māla krūzi. Es paskatos uz kūpošo tēju un paceļu vienu uzaci.

"Kumelītes," viņš paskaidro, apsēzdamies man pretī ar ūdens glāzi sev. "Domāts, ka tās nomierina."

Es aplieku plaukstas ap karsto krūzi un liekas, ka mazas adatiņas dursta manu ādu. "Uzmanīgi," Džeiks maigi aizrāda. "Pagaidi lai nedaudz atdziest."

Es paskatos uz tumšo logu un vēroju savu atspulgu.

"Tas, ko tu stāstīji. Tā ir atmiņa?" Džeiks vaicā. Viņš skatās uz mani, es secinu, nenovēršoties no loga.

"Jā," es atbildu un ar nagu viegli situ pa krūzes malu.

"Tu atceries arī senākas lietas?" Viņš prasa.

"Daži fragmenti šur un tur. Reizēm es skatīšos filmu vai klausīšos mūziku un kautkas atgriezīsies. Es jūtos tik sasodīti pārbāzta, es nezinu, kur un kādā secībā tām ir jābūt. Es gribu tev stāstīt, bet es redzu, kā tu uz mani skaties."

"E-es kaut ko izdomāšu," viņš saka. "Vai visas atmiņas ir sliktas?"

"Ne visas," es nedaudz pasmaidu. "Dažas ir labas."

"Pastāstīsi vienu?" Viņš izskatās aizrauts. Es padzeros tēju pirms runāju.

"Tu tur biji, tur bija Estere, tikai viņai bija blondi mati, tur bija vēl daži cilvēki. Mēs aizbraucām uz pludmali un lielāko daļu nakts sēdējām ap ugunskuru. Mēs tur palikām ar teltīm. Tu mani gandrīz iemeti ūdenī. Es izlikos dusmīga, bet patiesībā nebiju,"

"Man liekas, ka es atceros. Tā bija Aleksa dzimšanas diena," Džeiks pasmaida. "Man prieks, ka atceries."