aizved mani mājās | ✔

iii | Vārds

Divas medmāsas, kuras sauc Līna un Irēna, liek man novilkt drēbes.

Es palieku apakšveļā kamēr viņas pārbauda mani un uzdod vairākus jautājumus.

Līna pieraksta rētas uz manas muguras un kājām, skumji nopūšoties, ieraugot lielākās. Viņas rokas ir aukstas, bet maigas. Es klusēju.

Irēna man iedod virsvalku un aizved uz palātu. Irēnai ir siltas, bet raupjas rokas. Viņa ir vecāka.

"Vari izmantot dušu un ko vien vēlies. Gaiteņa galā ir dežurants un pie durvīm policists, ja tev ko vajag." Viņa saka, atverot durvis.

"Paldies. Par visu," es klusi atbildu. "Nav par ko." Viņa pasmaida siltu smaidu un aiziet.

Zem karstā ūdens strūklas es pavadu vismaz desmit minūtes, beržot ādu un matus. Viņš man ļāva iet dušā reizi nedēļā un mazgāt matus reizi divās. Tagad liekas, ka mana āda deg, katra šūna kliedz, lai es nomazgāju viņu nost. Es izmazgāju matus ar vienu mazo šampūna pudeli un noslaukos pirms uzvelku atpakaļ virsvalku.

Uz manas gultas gala stāv drēbju kaudze.

Es uzvelku melnās auduma bikses, pārāk lielo t-kreklu un mīksto, pelēko džemperi ar rāvējslēdzēju priekšā.

Es sevi savedu kārtībā ar lietām, ko man iedeva Andersone.

***

Naktī es guļu labi, bet manuprāt, tas ir vairāk dēļ pārguruma nekā miegainības. Matracis slimnīcā ir ciets, Kristofera mājā tas bija ērtāks. Caur logu spīd ielas lampas dzeltenā gaisma.

Es pamostos, kad medmāsa Irēna ienes paplāti ar brokastīm. Ielas lampas ir nomainījusi saule.

"Labrīt. Atvaino, es negribēju tevi pamodināt," viņa saka, noliekot paplāti uz naktsgaldiņa.

"Cik ir pulkstenis?" Es vaicāju aizsmakušā balsī. Tik daudz kā vakar es ilgi neesmu runājusi. Kristoferam nepatika, kā izklausījās mana balss. Man arī reizēm tā nepatīk.

"Pusdesmit," viņa atbild un es pieceļos sēdus, izstaipot rokas. Es esmu gulējusi ilgi.

Uz paplātes blakus gultai ir šķīvis ar omleti, ābolu šķēlēm un diviem kruasāniem. Tam blakus stāv glāze ar ūdeni.

Medmāsa Irēna aiziet un ienāk sieviete. "Lilita Kortnija, bet sauc mani par Lilitu," viņa iepazīstina. Viņai ir tumša āda un skruļļaini, šokolādes brūni mati. Viņa saka, ka Krejs arī vēlējās šeit būt, bet viņam nācās strādāt citur.

"Kas noticis?" Lilita vaicā. "Es parasti neēdu neko tādu," es paskaidroju, ar dakšu nokniebjot omletes gabalu.

"Es saprotu. Ko tu parasti ēdi piektdienās?" Es pamanu, ka viņa izmanto pagātnes formu. "Auzu putru, ābolu un pienu." Es atbildu.

Viņa mirkli klusē pirms piedāvā dabūt kaut ko, kas man parasti bija. Es atsakos.

"Es gribu, lai tu klausies ļoti uzmanīgi. Kamēr tu esi šeit, tu esi pilnīgā drošībā. Tu vari iet jebkur šajā ēkā, lūgt jebko, ko tu vēlies. Es darīšu visu, lai tu justos ērti," Viņa stāsta. "Tu vari turpināt ēst kamēr es runāju."

Es knibinos ap vienu no kruasāniem kamēr viņa runā. "Es esmu psihiatre un strādāju ar FIB. Mans darbs ir runāt ar cilvēkiem, kuri pieredz lielas izmaiņas. Es gribētu runāt par to, kas bija pirms Kristofera."